From Wikipedia, the free encyclopedia
Mehāniskie audi jeb balstaudi ir speciālas šūnas un audi, kas auga organismā izpilda mehānisko funkciju, t.i., padara to izturīgāku un elastīgāku. Mehānisko audu raksturīgākā īpatnība ir tā, ka mehānisko izturību tiem piedod uzbiezinātais šūnapvalks. Atkarībā no šūnu formas, šūnapvalka uzbiezinājuma veida un ķīmiskā sastāva mehāniskos audus iedala divās grupās – kolenhīmā, sklerenhīmā. Savukārt sklerenhīmu iedala sklerenhīmas šķiedrās un sklereīdās jeb akmensšūnās.[1]
Kolenhīma sastopama tikai kā primārie audi, un parasti mehānisko funkciju tā veic jaunos augošos orgānos, bet vēlāk tās šūnapvalki var uzbiezināties un lignificēties, pārveidojoties par sklerenhīmu.[2] Kolenhīmas šūnas ir dzīvas ar neregulāri uzbiezinātiem primāriem šūnapvalkiem. Kolenhīmas šūnapvalki ir pektīnvielu un ūdens bagāti.[3] Šūnapvalki sastāv no mainīgiem slāņiem, kas ir bagāti ar celulozi un nabadzīgi ar pektīnvielām vai nabadzīgi ar celulozi, bet bagāti ar pektīnvielām. Kolenhīmas šūnu izmērs un forma variē. Tās var būt īsas, prizmatiskas un līdzināties blakus esošajām parenhīmas šūnām, var būt arī garas un šķiedrām līdzīgas ar nosmailotiem galiem, bet var būt arī dažādas starpformas. Visgarākās kolenhīmas šūnas atrodamas tās centrālajā daļā, bet īsākās – perifērijā. Atrašanās vieta augos ir stumbri, lapas, ziedu daļas, augļi un pat saknes. Tā parasti veidojas uzreiz zem epidermas, bet starp epidermu un kolenhīmu var būt arī 1 vai 2 parenhīmas slāņi.[2]
Atkarībā no šūnapvalka uzbiezināšanās veida, izšķir 3 galvenos kolenhīmas tipus:
Sklerenhīma ir visizplatītākā mehānisko audu grupa augu valstī. Tie ir audi ar sekundārajiem šūnapvalkiem, kas parasti ir lignificēti.[4] Lignīna koncentrācija var variēt atkarībā no augu daļām un attīstības stadijām.[3] Sklerenhīmas raksturīgākā pazīme ir vienmērīgi uzbiezināts šūnapvalks. Vispārīgi sklerenhīmu iedala sklerenhīmas šķiedrās un sklereīdās.[1]
Šķiedras ir kā atbalsta elementi auga daļās, kas vairs nepagarinās. Salīdzinot ar kolenhīmu, sklerenhīmas šķiedras nav bagātas ar ūdeni, tāpēc šie audi ir stingrāki un vairāk elastiski nekā plastiski.[4] Pēc šķiedru atrašanās vietas izšķir lūksnes un koksnes šķiedras.[1] Lūksnes šķiedras parasti ir ļoti garas un šauras šūnas ar smailiem, reizēm zarotiem galiem. Garums ļoti variē: sējas kaņepes šķiedras ir 0.5 – 5.5 cm garas, sējas linu šķiedras ir 0.8 – 6.9 cm garas, rāmijas (šķiedras, ko iegūst no Boehmeria ģints augiem) šķiedras var sasniegt 55 cm garumu, kas ir vienas no garākajām augstāko augu šūnām.[2] Koksnes šķiedras nav tik garas kā lūksnes šķiedras. Pilnīgi noformējušās sklerenhīmas šūnas zaudē savu dzīvo saturu un atmirst; šūnas dobums piepildās ar gaisu.[1] Sklerenhīmas šūnas atšķiras pēc formas, struktūras, izcelsmes un attīstības stadijas. Pastāv dažādas pārejas formas, tāpēc ir grūti klasificēt sklerenhīmas audus tipos.[2] Neatkarīgi no sklerenhīmas šūnu lielās dažādības tām visām ir ļoti izturīgs šūnapvalks. Sklerenhīmas šūnapvalka stiepes izturība vienāda ar labāko tērauda stieņu izturību. Lieces izturība ir daudzkārt lielāka par tērauda lieces izturību. Sklerenhīma sastopama gandrīz visu augstāko augu veģetatīvajos orgānos. Tā nav sastopama vai arī vāji attīstīta ūdensaugu zemūdens daļās.[1]
Sklereīdas jeb akmensšūnas ir īsas šūnas ar stipri uzbiezinātu šūnapvalku, kurā ir izšķirami vairāki koncentriski slāņi un kuros atrodas poru kanāli. Sklereīdas tiek aprakstītas kā nedzīvas šūnas, kad tās ir nobriedušas, šūnas dobumu piepilda gaiss, retāk ūdens vai šūnas iekšējā satura brūnganas atliekas. Pilnīgi izveidotu sklereīdu šūnapvalks bieži vien satur dažādus kalcija un silīcija savienojumus. Tās veido vai nu akmesaudus vai arī izvietojušās pa vienai idioblastu veidā. Tās atrodas dažādās auga daļās un piešķir augu orgāniem lokālo izturību.[1] Daži orgāni kā valrieksta čaula, augļu vai ogu kauliņi un sēklu apvalki ir veidoti viscaur no sklereīdām.[2]
Ir četru veidu sklereīdas:
Šie nav vienīgi sklereīdu veidi. Dabā ir daudz pārejas formu starp minētajiem sklereīdu veidiem. Tās ir tipiskas daudzām augu sugām, un tādēļ tām var būt taksonomiska nozīme.[1]
Rūpniecībā izmanto sklerenhīmas lūksnes šķiedras. Tās iedala 2 grupās: cietās un mīkstās. Cietajām šķiedrām šūnapvalkā ir augts lignīna saturs un tām ir spēcīga tekstūra. Tās tiek iegūtas no viendīgļlapjiem. Mīkstās šķiedras var nesaturēt lignīnu, tās ir elastīgas un iegūtas no divdīgļlapjiem. Vislabāk pazīstamie augi, no kuriem iegūst cietās šķiedras, ir dažādas Agave sugas, īpaši Agave sisalana, Tillandsia usneoides, Musa textilis, Furcraea gigantea un Phlormium teax. Mīkstās šķiedras galvenokārt tiek iegūtas no Linum usitatissimum (sējas lini), Cannabis sativa (sējas kaņepes), Boehmeria nivea, Corchorus capsularis (džuta), Hibiscus cannabinus, Ceiba pentandra. Šķiedras izmanto auduma, virvju, diegu, otu, suku, slotu, polsterējuma materiāla, drošības jostu, blīvējumu (mucu, cauruļveida sistēmu) u.c. produktu ražošanai. Industrijā no tehnoloģiskā viedokļa ir svarīga šķiedru šūnu forma, garums un šūnapvalka struktūra.[2]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.