From Wikipedia, the free encyclopedia
Rīgas Mazā ģilde (vācu: Die Kleine Gilde zu Riga) jeb Svētā Jāņa ģilde (Sankt-Johannis-Gilde) bija Rīgas amatnieku meistaru brālība, kas pastāvēja no 1352. līdz 1936. gadam, kad nodibināja Amatniecības kameru. Mazā ģilde pastāvēja līdztekus Lielajai ģildei jeb Svētās Marijas ģildei, kas apvienoja Rīgas tirgotājus, vēlāk arī literātus. Tikai Mazās ģildes locekļi varēja kļūt par cehu meistariem.[1] Pēc Rīgas Mazās ģildes parauga Mazās ģildes nodibināja arī Cēsīs un Liepājā (17. gadsimtā), Grobiņā (18. gadsimtā), Jelgavā, Kuldīgā un Ventspilī (20. gadsimtā).[2]
Mazā ģilde izveidojās 14. gadsimtā no Rīgas pilsoņu reliģiskas brālības — Svētā Krusta ģildes (Heilig-Kreuz-Gilde), kad tās brāļi sāka veidot atsevišķas cunftes jeb amatus. Ģildes sastāvā esošo amatnieku sanāksmes notika 1330. gadā pieminētajā t.s. Zostes (Stube von Soest) jeb Mazajā istabā (die kleine Gildestube) Klibā skrodera ielā, bet tirgotāju sanāksmju telpa atradās Minsteres jeb Lielajā istabā blakus Katrīnas klosterim. 1330. gadā Rīgas pilsēta bija spiesta ieķīlāt Mazās ģildes namu Livonijas ordenim, 1352. gadā Livonijas ordeņa mestrs Gosvins fon Hērike namu pārdeva atpakaļ Rīgas pilsētai, tajā pašā gadā pirmo reizi pieminēti Mazās ģildes amata ruļļi jeb "šrāgi", tādēļ to uzskata par Mazās ģildes dibināšanas gadu.
Mazā ģilde kalpoja kā amatnieku amatu jeb cunftu apvienība ar saviem šrāgiem. Kopš Livonijas Konfederācijas laikiem Mazā ģilde kopā ar Lielo ģildi un Rīgas rāti izlēma visus svarīgākos Rīgas pilsētas pārvaldes jautājumus. Rīgas patstāvības periodā (1562—1582) Rīgas rātes lēmumi ieguva likuma spēku vienīgi ar abu ģilžu piekrišanu. Pēc Kalendāra nemieru apspiešanas 1589. gada 26. augustā noslēgtais Severīna dienas izlīgums atjaunoja agrāko Rīgas rātes varu, bet Mazā ģilde izveidoja namnieku pārstāvniecību "Vecajo solu" (Aeltestenbank) pilsētas pašvaldībā. To veidoja Mazās ģildes vadītājs (eltermanis) kopā ar 29 ģildes vecajiem.
Kā pirmā amatnieku aroda biedrība Rīgā jau pirms 1280. gada dibināta Ādmiņu un kurpnieku cunfte, vēlāk tai sekoja Zeltkaļu cunfte (šrāgu ieguva 1360, faktiski piederēja pie Lielās ģildes), Mucinieku cunfte (1375), Kalēju cunfte (1382), Audeklu piegriezēju cunfte (1383), Smalkmaiznieku cunfte (1392), Kažoknieku cunfte (1397), Sāls nesēju cunfte (1450),[3] Mūrnieku cunfte (1459), Drēbnieku cunfte (1492), Stiklinieku cunfte (1541), Galdnieku cunfte (1541), Atslēdznieku, ieroču kalēju un pulksteņmeistaru cunfte (1593), Ormaņu cunfte (1603),[3] Kurpnieku cunfte (1625), Bārddziņu cunfte (1626), Grāmatsējēju cunfte (1630), Ratnieku cunfte (1635), Dreimaņu cunfte (1637), Cepurnieku cunfte (1638), Krāsotāju cunfte (1638), Podnieku cunfte (1641), Kroņlukturu un alvas lējēju cunfte (1645), Tauvu vijēju cunfte (1665), Cimdinieku cunfte (1667), Varkaļu, zvanu lējēju, adatnieku un nažu kalēju cunfte (1668), Skārdnieku cunfte (1682), Pozamentistu cunfte (1683), Melderu cunfte (1685), Maiznieku cunfte (1685), Ziepnieku cunfte (1688), Namdaru cunfte (1732), Ādmiņu cunfte (1732) un citas.[4] Pavisam ģildē bija ap 40 cunftu. Cunftes, lai izvairītos no pārprodukcijas, katrai darbnīcai noteica ražošanas apjomu, darbinieku skaitu, darba laiku.[5]
Pēc Krievijas Impērijas pilsētu likuma ieviešanas Latvijas teritorijā 1877. gadā Lielā un Mazā ģildes zaudēja savas politiskās tiesības un pārvērtās par privāttiesiskām biedrībām.[1] Pēc pirmās Rīgas pilsētas domes un pilsētas galvas ievēlēšanas 1877. gadā ģildes bija spiestas nodot domei teātri, bāriņu namu, pilsētas ganības, diskonta banku, gāzes iestādi un ūdensvadu. Līdz 1917. gadam ģildes paturēja tiesības deleģēt pa vienam pārstāvim pilsētas nodokļu pārvaldē. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Mazā ģilde 1923. gadā tika pārveidota par "Svētā Jāņa ģildes brālību" ar kultūras un sabiedriskās biedrības funkcijām. Mazās ģildes eltermanis Ludvigs Sāje kopā ar ģildes vecākajiem — juvelieri Heinrihu Beiermani, maiznieku Albīnu Fogeli, grāmatsējēju Hermani Hafelbergu, maiznieku Ernestu Līdeki, būvmeistaru Ernestu Rauti, konditoru Voldemāru Reineru, būvmeistaru Aleksandru Šteinertu, miesnieku Frīdrihu Štrausu un Arvedu Torpu — piedalījās brīvmūrnieku ložas "Jāņuguns" veidošanā, par kuras vadītāju kļuva Lielās ģildes vecākais Vilhelms Reimerss, vēlāk Oskars Jakšs, bet Ludvigs Sāje bija pirmais pārraugs.
1931. gadā Mazajā ģildē bija ap 750 meistaru, 2100 zeļļu un 900 mācekļu.[4]
Mazā ģilde savas kopsapulces tradicionāli noturēja vācu valodā. Lai gan kopš 16. gadsimta Mazajā ģildē bija tikai nedaudz meistaru ar latviskiem uzvārdiem, pārvācoto amatnieku skaits bija daudz lielāks. Turpretī 20. gadsimta sākumā latviešu cilmes ģildes brāļu skaits strauji pieauga, un 1931. gadā no apmēram 750 meistariem vācbaltiešu bija ap 400, latviešu ap 250, bet citu tautu pārstāvju ap 100. Vislatviskākās bija mūrnieku, drēbnieku, galdnieku, kurpnieku, maiznieku un frizieru amatu brālības, kas sapulces noturēja latviešu valodā. Turpretī starp zeļļiem latviešu īpatsvars 1931. gadā pārsniedza 70%.[6]
Mazo ģildi vadīja "Vecajo sols" (Aeltestenbank), no 1923. gada Mazās ģildes padome, kas no aktīvo meistaru vidus ievēlēja eltermani, kas bija Mazās ģildes priekšnieks. Līdz 1671. gadam eltermaņus vēlēja uz laiku, vēlāk uz mūžu, bet no 1923. gada uz diviem gadiem. Par aktīvu meistaru ("brāli") varēja kļūt līdz 45 gadu vecumam trīs gadus pēc meistara diploma saņemšanas. Aktīvo meistaru sievas sauca par "māsām" un viņām bija pasīvo ģildes locekļu statuss. Pasīvajiem meistariem, māsām un zeļļiem bija tiesības piedalīties kopsapulcēs bez balsstiesībām. Mazās ģildes padome sastāvēja no 33 locekļiem, kas bija ievēlēti kopsapulcē no aktīvo brāļu vidus. Padome ievēlēja Mazās ģildes valdi ar septiņiem locekļiem.
Katra amata (cunftes) priekšgalā atradās amata vecākais vai "aldermanis".
Ģildes biedriem bija pienākums piedalīties sapulcēs, kāzās un bērēs, par neattaisnotiem kavējumiem bija paredzēti sodi. Par piedzeršanos līdz vemšanai vai tāda alus daudzuma izliešanu, ko nevarēja nosegt ar pēdu, arī bija jāmaksā sods.[5] Tika organizēti svinīgi gājieni pa pilsētu, kuros katra cunfte devās ar savu karogu.[5]
Pirmais Mazās ģildes nams uzcelts 14. gadsimta vidū.[1]
Livonijas kara laikā 1557. gadā netālu no Lielās ģildes Minsteres istabas tika uzcelts arī Mazās ģildes sanāksmju nams jeb "ģildes istaba" (die kleine Gildstube), kas atkārtoti tika pārbūvēts 1694., 1743. un 1831. gadā. Spriežot pēc 19. gadsimta zīmējuma, tolaik tas bijis līdzīgs Lielās ģildes namam ar divjomu zāli. Mūsdienu izskatu Mazās ģildes nams ieguva 1864.-1866. gadā, kad veco ēku nojauca un pēc Rīgas pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko projekta uzbūvēja jaunu eklektiskā Tjudoru gotikas stilā.[1][5] Uz fasādes uzstādīja Jāņa Kristītāja statuju.[1]
Naudu šai būvei norīkojis Baltijas ģenerālgubernators Suvorovs, kā arī Lielā ģilde un pilsētas vadība. Par daļu no tās nopirka zemes gabalu tagadējā Meistaru ielā un tādējādi Ģildes ielu pagarināja līdz tai.[5]
Blakus ģildes namam jau 1855. gadā pēc tā paša arhitekta projekta tika uzcelts Mazās ģildes brāļu patversmes nams, kuru 1901. gadā pārbūvēja, piemērojot tā telpas tur iekārtojamās amatnieku skolas vajadzībām.
1888. gadā Mazās ģildes fasādes dzegā pret Meistara ielu ievietoja Mazās ģildes ģerboni, pārveidoja ēkas iekšējo interjeru un nama logos ievietoja krāsainas vitrāžas, kurās attēloti fotogrāfiski precīzi amatu vecāko portreti. Vecajo sola zālē ievietoti ar būvdarbiem saistīto 10 amatu vecāko portreti, bet lielās zāles logos pārējo — 25 amatu vecākie svētku tērpos. Šā pasūtījuma izpildei Hannoveres meistaram Freištatlam vajadzēja 9 gadus. Starp vitrāžām bija arī pašu Felsko un Freištatla attēli.[5]
Mūsdienās ēkas adrese ir Amatu iela 3/5, tajā atrodas Rīgas Kultūras un tautas mākslas centrs.[7] 1999.-2000. gadā ēkā notika renovācija.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
