Līķis
miruša cilvēka vai dzīvnieka ķermenis From Wikipedia, the free encyclopedia
miruša cilvēka vai dzīvnieka ķermenis From Wikipedia, the free encyclopedia
Līķis (no lejasvācu: līk) jeb mironis, līdz 18. gadsimtam arī miesas,[1] ir miruša cilvēka vai dzīvnieka[2] ķermenis. Beigtus dzīvniekus dažreiz sauc par maitām vai sprāgoņām, bet pārtikas vajadzībām nokauta un apstrādāta liela dzīvnieka līķi sauc par kautķermeni vai liemeni.
Dzīvais ķermenis pārtop par līķi nāves procesā, pēc kura izbeidzas normāla vielmaiņa un sākas audu un šūnu sadalīšanās (autolīze) un noārdīšanās.
Dabā jebkurš līķis kļūst par dažādu saprofāgu barību, nodrošinot enerģijas un vielu apriti biosfērā.[3] Cilvēku sabiedrībā līķis nezaudē savu simbolisko vērtību, vairākās valstīs tas ir arī aizsargāts ar likumu.[4] Tā transports un glabāšana nav iespējama bez zināmu formalitāšu izpildīšanas, un tā saglabāšanai pieņemamā stāvoklī līdz apbedīšanai tiek piešķirta liela nozīme. Cilvēku līķus saglabā morgā aukstuma kamerā.
Līķa orgāni iet bojā noteiktā secībā. Ja centrālās nervu sistēmas daļas sāk noārdīties dažas minūtes pēc asinsapgādes izbeigšanās, iekšējie orgāni — plaušas, aknas, nieres, sirds — saglabājas ilgāk, pateicoties kam ir iespējama to atdalīšana no līķa transplantācijas vajadzībām.
Agrīnās līķa pārmaiņas sākas ar līķa atdzišanu. Termoregulācijas process apstājas un ķermeņa temperatūra sāk pazemināties, līdz sasniedz ārējās vides temperatūru. Šī procesa ilgums ir atkarīgs no ķermeņa korpulences, apģērba biezuma un laika apstākļiem (gaisa mitrums, caurvējš). Tiesu medicīnas eksperti, balstoties uz šo temperatūras līkni, mēģina aprēķināt aptuveno nāves brīdi. Tomēr tas ir iespējams tikai, ja process vēl turpinās.
Līķa plankumi (latīņu: livor mortis) parādās 30 minūtes līdz 3 stundām pēc asinsrites apstāšanās un sasniedz maksimālo intensitāti 6-12 stundu laikā. Gravitācijas spēka iedarbībā asinis no augstākām ķermeņa daļām noplūst uz leju, piešķirot audiem koši zilu nokrāsu.
Līķa sastingumu (latīņu: rigor mortis) izraisa muskuļu proteīna miozīna sarecēšana (koagulācija), kā rezultātā muskuļaudi zaudē elastību. Ķermenis sāk uzrādīt stīvuma pazīmes 3—4 stundas pēc nāves, tās gandrīz vienmēr sākas pakauša un kakla muskuļos. Līķa sastingums sasniedz maksimālo intensitāti 24 stundas pēc miršanas un ilgst no 12 līdz 36 stundām. Tad tas pamazām pazūd nākamo divu trīs dienu laikā. Līķa sastingums parādās ātrāk, ja pirms nāves organisma muskuļi bija sasprindzināti, piemēram, no konvulsijas, saindēšanās ar strihnīnu, saskarsmē ar elektrisko strāvu. Šis process ir lēnāks pēc saindēšanās ar oglekļa monoksīdu vai pēc masīvas asiņošanas.
Vēlāk seko autolīzes process, kas var pieņemt pūšanas vai mumifikācijas formu atkarībā no apkārtējās vides apstākļiem. Spontāna mumifikācija ir diezgan reta, tai ir nepieciešams ļoti sauss gaiss. Līķa sapūšana notiek apmēram viena mēneša laikā, tā ir audu hidrolīze, ko paātrina anaerobās baktērijas. Notiek vēdera ādas dekolorācija. Vēders sāk uzpūsties, veidojoties gāzēm — sērūdeņradim, oglekļa dioksīdam, metānam, — līdz tas pārplīst. Visi ķermeņa dobumi iekrīt. Nagi atdalās no pirkstiem. Notiek mīksto audu sašķidrināšanās un sejas vaibsti kļūst neatpazīstami. Kad visi mīkstie audi nopūst, paliek tikai skelets.
Mirušā ķermeņa tuvums cilvēkos rada sarežģītas emocijas. Tās ir raksturīgas arī dzīvniekiem ar augstu sociālu organizāciju: ziloņiem,[5] pērtiķiem. Praktiski visās pasaules sabiedrībās līķa apbedīšanai tiek organizēta ceremonija un atvēlēta īpaša vieta. Ceremonijas veidu parasti nosaka vēsturiskie un vides apstākļi. Kristīgās baznīcas tradīcija paredz mirstīgo atlieku aprakšanu. Dažās kultūrās kādreiz bija pieņemts tuvinieka līķi apēst. Jaungvinejā Foru ciltīs 20. gadsimta sākumā kanibālisms noveda pie jaunas prionu slimības — kuru — parādīšanās.[6] Kopš faraonu laikiem vēsturei ir zināma arī dzīvnieku apbedīšanas tradīcija. Mūsdienās vairākās valstīs darbojas dzīvnieku kapsētas, kā, piemēram, Francijas dzīvnieku kapsēta pie Parīzes[7] vai kapsēta "Citi medību lauki" Latvijā.[8]
Beigta dzīvnieka ķermeņa uztveršana ir atkarīga no dzīvnieka sugas un konteksta. Ceļa malā notriektu suni vairums redz kā līķi, bet veikalā celofānā iepakoto cāli — kā ēdienu. Meža dzīvnieka līķa savākšanu lietošanai uzturā parasti izskaidro individuāli ieradumi.[9]
Bailes no mirušajiem atspoguļojas pasaules folklorā. Atdzīvināta miroņa — zombija — tēls ir radies Haiti, par ko liecina 1697. gada Pjēra Korneja Blesbuā (Pierre-Corneille Blessebois, 1646-1700) darbs.[10] Paralēli tam ir izveidojušās līdzīgas teikas Rietumu pasaulē, kas vēlāk nonāca masu kultūrā.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
