Litogrāfija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Litogrāfija (grieķu: λίθος, lithos — 'akmens' un grieķu: γράφω, grapho — 'rakstu, zīmēju') ir grafikas gludspiedes tehnika, kurā novilkumu iegūst, pārnesot krāsu no gludas iespiedformas uz papīra.[1]
Litogrāfija ir grafikas tehnika, kas pamatojas uz eļļas un ūdens nesavienojamības principa. Zīmējumu izstrādā ar litogrāfijas krītu vai tipogrāfijas tušu, zīmējot ar speciālu otu, uz īpašas šķirnes kaļķakmens plātnes, lai gan var izmantot arī citus materiālus un instrumentus. Kaļķakmens plātni fiksē, slīpē, viegli iekodinot ar atšķaidītu skābi un specifiski apstrādājot. Akmeni pēc tam samitrina ar ūdeni, ko neiezīmētie laukumi aiztur. Uzklāj eļļainu krāsu, kas pieķeras tikai zīmējumam, kamēr mitrie laukumi to atgrūž. Novilkums, tāpat kā citās grafikas tehnikās, tiek iegūts spoguļattēlā.[2] Litogrāfiju iespiež ar iespiedmašīnu uz ļoti blīva papīra. Litogrāfijas tehnikā ir iespējams izgatavot vairākus tūkstošus novilkumu. Pirmo eksemplāru sauc par autoreksemplāru. Ar terminu "litogrāfija" apzīmē kā gludspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Mākslinieku — grafiķi, kas izgatavo litogrāfijas, sauc par litogrāfu.
Litogrāfiju 1796. gadā Vācijā izgudroja Aloīzs Zēnefelders. Pirmās litogrāfijas darbnīcas radās Minhenē (1806), Pēterburgā un Parīzē (1816), Londonā (1822).