Literatūrzinātne

Ar jēdzienu literatūrzinātne (vācu Literaturwissenschaft, krievu литературоведение) Latvijā, Vācijā, Krievijā, Polijā un vairākās citās Eiropas valstīs saprot humanitāru zinātni, kas no dažādiem aspektiem pēta literatūru.

Raksturojums

Latvijā literatūrzinātne veidojusies ļoti lielā vācu, kā arī krievu tradīcijas ietekmē. Latvijā tradicionāli literatūrzinātne tiek iedalīta trīs apakšnozarēs, tās ir jau minētās:

• literatūras vēsture;
• literatūras teorija;
• literatūras kritika.

Latvijā literatūrzinātne lielā mērā tiek uzskatīta par filoloģijas sastāvdaļu - tātad vairāk vai mazāk cieši saistītu ar lingvistiku. Kaut gan šī saikne - vai vismaz tās vēsturiskā nozīme - nav noliedzama, turklāt lingvistikai bija liela nozīme 20.gs. (formālisms, strukturālisms) literatūras teorijā un kritikā, literatūrzinātne būtu jāaplūko kā pilnībā patstāvīga zinātnes nozare.

Jēdziens literatūrzinātne nav izplatīts visā pasaulē - piemēram, īpaši 20.gs., bet jau kopš 19.gs. ļoti nozīmīgajā franču vai ASV literatūras pētniecības tradīcijā par šādu zinātnes nozari runāts praktiski netiek, un tur tās vietā literatūras teorija, literatūras kritika, literatūras vēsture tiek aplūkotas kā atsevišķas, bet cieši saistītas disciplīnas. Rietumos literatūras pētniecība un kritika ir cieši saistīta arī ar filozofiju, psiholoģiju un citām humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Šādas tendences pirms Otrā pasaules kara bija vērojamas arī Latvijā (piemēram, literatūras pētniecība no psiholoģijas vai dzīves filozofijas aspekta), taču PSRS okupācijas laikā tika uzspiesta sociālistiskā reālisma doktrīna, un literatūrzinātne kļuva ļoti dogmatiska un konservatīva. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas literatūrzinātnē atkal vērojama spēcīga rietumu strāvojumu ietekme (īpaši lielu ietekmi atstājis poststrukturālisms, feminisms) un samērā daudzveidīga pievēršanās literatūras pētniecībai.

Pēdējos gados publicētas biogrāfiskas grāmatas par daudziem nozīmīgiem latviešu autoriem, kuras sarakstījuši gan literatūrzinātnieki, gan rakstnieki: Andas Kubuliņas "Vizma Belševica" (1997), Edgara Lāma "Mūžīgais romantisms" par Jāni Akurateru (2003), Litas Silovas "...rakstnieks Marģeris Zariņš" (2004), Gundegas Repšes "Brālis" par Ojāru Vācieti (2005), Jāņa Rokpeļņa "Smagi urbjas tinte" par Knutu Skujenieku (2006), Mariana Rižija "Uldis Bērziņš: dzīve un laiktelpas poētika" (2011), Veras Vāveres "Viktors Eglītis" (2012), Ilonas Salcevičas "Saucējs" par Jāni Klīdzēju (2012) un Anitas Rožkalnes "Lauva" par Astrīdi Ivasku (2012), kā arī Astrīdas Skurbes monogrāfija par Vladimiru Kaijaku (2014).