Lietuvas brīvības cīņas
From Wikipedia, the free encyclopedia
Lietuvas brīvības cīņas jeb Lietuvas neatkarības cīņas (lietuviešu: Lietuvos nepriklausomybės kovos) bija cīņas par neatkarīgu Lietuvas valsti no 1918. gada 23. novembra, kad Lietuvas pagaidu valdība izdeva pavēli par karaspēka dibināšanu, līdz Lietuvas — Polijas pamiera līguma noslēgšanai 1920. gada 30. novembrī.
Sarkanās armijas uzbrukuma rezultātā bijušās Vācijas 10. armijas un sakšu brīvprātīgo karaspēks bija atspiests līdz līnijai Telši-Kauņa-Alīta. 1919. gada martā vācu karaspēks kopā ar lietuviešu vienībām devās pretuzbrukumā un ieņēma Žemaitijas teritoriju līdz līnijai Kuršēni-Šauļi-Radvilišķi. 1919. gada 22. martā tika izveidota pirmā Lietuvas karaspēka vienība Panevēžas atbrīvošanai — Panevēžas Atsevišķais bataljons. Maijā tika izsludināta mobilizācija un 3. maijā karaspēka lielums sasniedza 440 virsnieku un 10 729 kareivju.[1] Cīņās Lietuvas karaspēks pieveica gan Sarkano armiju, gan Bermonta karaspēku, Žemaitijas un Sēlijas teritorijā sadarbodamies ar Latvijas Bruņotajiem spēkiem. Vācu un poļu karaspēki dažādos kara posmos gan sadarbojās ar Lietuvas valdību, gan karoja pret to.