Latvijas rakstnieks un politiķis From Wikipedia, the free encyclopedia
Kārlis Skalbe (1879. gada 7. novembris — 1945. gada 16. aprīlis) bija latviešu dzejnieks, prozaiķis un politiķis. Populārās latviešu literārās pasakas "Kaķīša dzirnavas" autors. Skalbes "Tēvzemei un brīvībai" rotā Brīvības pieminekli. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Skalbe dzimis kā jaunākais bērns kalēja Jāņa Skalbes (1833—1888) un viņa sievas Edes (dzimušas Brūklenes) Skalbes desmit bērnu ģimenē Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta "Incēnos". Mācījās Veļķu pagastskolā (1887—1890) un Vecpiebalgas draudzes skolā (1890—1893). Pēc skolas beigšanas strādāja par laukstrādnieku, vēršu dzinēju, grāmatu tirgotāju, visbeidzot par rakstveža palīgu Raunā (1896-1898). No 1898. līdz 1901. gadam strādāja pie P. Blaua Ērgļos, šeit iepazinās ar Rūdolfu Blaumani, Jāni Akurateru, Jāni Poruku. Pašmācības ceļā nolika tautskolotāja eksāmenu un kļuva par Ērgļu pagastskolas otro skolotāju (1901-1904), kuru tolaik vadīja R. Blaumaņa brālis Arvīds. Šeit viņš sastapa tulkotāju Lizeti Erdmani (1886—1972), kuru apprecēja 1910. gadā. Laulībā viņiem piedzima dēls Jānis Viesturs (1910—1986) un meita Ilze (1912—1996).[1]
Kā politiski neuzticams 1904. gadā tika atbrīvots no skolotāja amata. Sākoties 1905. gada revolūcijai, piedalījās skolotāju kongresā Rīgā, tika ievēlēts skolotāju birojā. 1905. gada beigās nodibināja un vadīja žurnālu "Kāvi". Pēc represiju sākšanās un žurnāla aizliegšanas 1906. gadā Skalbe bēga uz Somiju, vēlāk uz Šveici. 1906. gadā uz pāris mēnešiem atgriezās Latvijā, bet atkal bija spiests bēgt uz Somiju un no 1907. līdz 1909. gadam dzīvoja Oslo. 1909. gadā atgriezās Latvijā, dzīvoja Vecmīlgrāvja Burtnieku namā, 1910. gadā bija laikraksta "Rīta Vēstnesis" atbildīgais redaktors. 1911. gada decembrī tomēr tika arestēts un notiesāts sakarā ar apsūdzību agrāk rediģētā žurnāla "Kāvi" lietā. Līdz 1913. gada februārim atradās apcietinājumā.[2]
Sākoties Pirmajam pasaules karam Skalbe, kā laikraksta "Dzimtenes Vēstnesis" korespondents, tika nosūtīts uz fronti Polijā. 1915. gadā viņš strādāja laikrakstā "Līdums" un gada beigās devās uz Maskavu, kur vadīja Latviešu kultūras biroja mākslas nodaļu un rediģēja žurnālu "Varavīksne". 1916. gadā Skalbe strādāja laikrakstos "Līdums" un "Jaunākās Ziņas". 1916. gada beigās iestājās latviešu strēlniekos, veicot kancelejas darbus.[3]
Aktīvi iestājās par Latvijas neatkarības ideju, bija Latviešu Nacionāldemokrātu partijas biedrs, Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes un Tautas padomes loceklis. Latvijas Republikas Satversmes sapulces deputāts. 1. Saeimas un 4. Saeimas deputāts no Demokrātiskā centra partijas.
No 1920. līdz 1940. gadam laikraksta "Jaunākās Ziņas" literārās nodaļas vadītājs. 1930. gadā ievēlēts par Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības vadītāju. No 1928. līdz 1935. gadam — daiļliteratūras žurnāla "Piesaule" redaktors. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tika uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, saņēma personālo pensiju. 1942.—1944. gadā vācu okupētajā Latvijā vadīja literāro žurnālu "Latvju Mēnešraksts".
|
1944. gada novembrī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, 1945. gada februāri ievēlēts atjaunotajā Latviešu Pagaidu Nacionālajā Padomē, bet jau 1945. gada 16. aprīlī mira Stokholmas Serafima slimnīcā.
1987. gadā Kārļa Skalbes paša celtajā vasarnīcā Vecpiebalgas pagasta "Saulrietos" tika izveidots memoriālais muzejs.[4] Tur 1992. gada 20. jūnijā pārapbedīja urnas ar K. Skalbes un Lizetes Skalbes pelniem. 1997. gadā viņiem piebiedrojās urna ar meitas Ilzes Skalbes-Lazdiņas pelniem. Piemiņas vietas projekta autore ir arhitekte Ausma Skujiņa. Tā atgādina no akmeņiem izliktu laivu (kā seno kuršu ugunskapu) ar piemiņas akmeni plandošas buras veidā. Akmenī šo ideju īstenoja tēlnieki Andrejs Jansons un Maija Baltiņa.[5] Muzejs saglabā K. Skalbes memoriālās lietas un dokumentus, veic daudzpusīgu izglītojošu un dažādas mērķgrupas iesaistošu darbu. 2023. gadā tas saņēma Cēsu novada "Gada kultūrtelpas" balvu.
Pirmais dzejolis "Sapnis" publicēts laikrakstā "Balss" 1896. gada jūlijā. 1898. gadā ievērību guva dzejolis "Pie jūras". No 1899. gada dzejoļi publicēti izdevumos "Austrums" un "Jaunā Raža". 1902. gadā iznāca dzejoļu krājums "Cietumnieka sapņi". 1902. gadā "Pēterburgas Avīzēs" tika publicēts Skalbes pirmais stāsts "Skaņas iz tāļumiem". 1904. gadā iznāca dzejoļu krājums "Kad ābeles zied" un pasaka "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties", kas Skalbi padarīja slavenu.
1905. gada Revolūcijas iespaidā tapa dzejoļu krājumi "Zemes dūmos" (1906), "Veļu laikā" (1907) un pasaku krājums "Ezerieša meita" (1907). Trimdā tapa "Emigranta dziesmas" (1909) un "Sirds un Saule" (1910). Pasaku krājums "Pazemīgās dvēseles" un dzejoļu krājums "Sirds un saule" iznāca 1911. gadā.
Ieslodzījuma laikā tapa dzejas krājums "Sapņi un teikas" (1912) un pasaku krājums "Ziemas pasakas" (1913), kurā iekļauta slavenā "Kaķīša dzirnavas".
Kara gados tapa "Daugavas viļņi" (1918), "Kurzemē" (1919). 1920. gadā iznāca Latvijas neatkarības tapšanas gados rakstīto politisko notikumu un atziņu kopojums "Mazās piezīmes".[6]
Latvijas neatkarības gados iznāca pasaku krājumi "Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas" (1924), "Manu bērnības dienu mēnesis un citas pasakas (1926), "Mātes leģenda" (1928), "Muļķa laime" (1932), "Garā pupa" (1937). Dzejoļu krājumi "Pēclaikā" (1923) un "Vakara ugunis" (1927) un "Zāles dvaša" (1931). Pēdējā dzejoļu izlase "Klusuma melodijas" iznāca 1941. gadā.
No 1987. gada Skalbes mājās "Saulrieti" atvērts muzejs. Skalbes darbi tulkoti ungāru, igauņu, vācu, lietuviešu, čehu, krievu, angļu, franču, baltkrievu, zviedru u.c. valodās.
Kopš 2001. gada iznāk K. Skalbes "Mūža raksti" Ilgoņa Bērsona sakārtojumā, līdz 2015. gadam iznākuši septiņi sējumi, kas hronoloģiski aptver laika posmu līdz 1921. gadam.[7]
2007.-2008. gadā izveidotajā Latvijas kultūras kanonā iekļauts K. Skalbes pasaku krājums "Ziemas pasakas".[8] 2014. gadā TV šovā "Lielā lasīšana" par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū atzīta K. Skalbes pasaka "Kaķīša dzirnavas".[9]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
.jpg)
