From Wikipedia, the free encyclopedia
Ibērijas lūsis (Lynx pardinus) ir Pireneju pussalā sastopams kaķu dzimtas (Felidae) plēsējs, kas pieder lūšu ģintij (Lynx). Šīs sugas izdzīvošana ir kritiski apdraudēta un mūsdienās tā ir sastopama nelielās, sadrumstalotās teritorijās Andalūzijā Spānijas dienvidos.[1] Pirms 150 gadiem Ibērijas lūsis bija sastopams visā Pireneju pussalā un Francijas dienvidos.[2]
| Ibērijas lūsis Lynx pardinus (Temminck, 1827) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Kaķveidīgie (Feliformia) |
| Dzimta | Kaķu dzimta (Felidae) |
| Apakšdzimta | Kaķu apakšdzimta (Felinae) |
| Ģints | Lūši (Lynx) |
| Suga | Ibērijas lūsis (Lynx pardinus) |
| Izplatība | |
 Ibērijas lūša izplatības areāls 2003. gadā | |
 Ibērijas lūsis Vikikrātuvē | |
Viens no galvenajiem iemesliem sugas izmiršanai ir tas, ka Ibērijas lūsis medī tikai dažu sugu dzīvniekus. To skaits ļoti strauji samazinājās, kad 20. gadsimtā tā galveno medījumu — Eiropas truša populāciju piemeklēja divas slimību epidēmijas.[3][4] Otrs svarīgs iemesls sugas apdraudējumam ir dzīves telpas nemitīgā samazināšanās, cilvēkiem apbūvējot lūša apdzīvotās krūmāju audzes. Šī ir visapdraudētākā kaķu apakšdzimtas suga pasaulē.[5] Liela nozīme sugas saglabāšanā ir zoodārzu Ibērijas lūša pavairošanas programmām nebrīvē. Saskaņā ar skaitīšanas datiem Andalūzijā savvaļā 2013. gadā mājoja 309 Ibērijas lūši.[6]
Ibērijas lūsis ir vidēji liels plēsējs, kas ir apmēram uz pusi mazāks nekā Eirāzijas lūsis.[7] Augumā tas ir līdzīgs Kanādas lūsim un rūsganajam lūsim. Kā visiem lūšiem tam ir raksturīgā lūšu īsā aste, ausu pušķi un garā vaigu bārda. Tā kažoks ir gaiši pelēkbrūns, ar melniem vai tumši brūniem, nelieliem plankumiem. Salīdzinot ar Eirāzijas lūsi, plankumu ir daudz vairāk, bet reizēm kažokam vispār nav raibumu. Kažoka matojums ir izteikti īsāks kā citām lūšu sugām, kuras mājo aukstākos reģionos ziemeļos. Uz krūtīm, vēdera un kāju iekšpusēm ir gaišāks matojums, bez plankumiem.
Tēviņi ir lielāki un smagāki nekā mātītes. Ķermeņa garums, galvu ieskaitot, tēviņam ir 85—110 cm, mātītei 84—88 cm,[8] astes garums 12—13 cm, augstums skaustā 55—70 cm.[8] Vidējais tēviņa svars ir 12,8 kg,[7] mātītei — 9,3 kg.[7] Reizēm var novērot divreiz smagākus indivīdus kā vidēji sugai ir raksturīgs.[8]
Ibērijas lūsis mājo atklātās ainavās, kur aug zāle un krūmi, jo šādā vidē mājo tā iecienītais medījums — Eiropas trusis. To var sastapt Andalūzijas kalnos 400—1300 metru augstumā virs jūras līmeņa.[2] Lūsis apmetas vietās, kas ir vientulīgas, nomaļas un kur ir pieejams ūdens. Tas izvairās no cilvēkiem un pamet teritorijas, kurās attīstās intensīva lauksaimniecība.[2] Ibērijas lūsis ir vientuļnieks un teritoriāls dzīvnieks. Pieauguša dzīvnieka teritorija aizņem apmēram 20 km², tomēr teritorijas lielums atkarīgs no medījuma daudzuma. Mātītes un tēviņa teritorija var pārklāties, bet sava dzimuma lūši no teritorijas tiek padzīti. Teritorija tiek iezīmēta un regulāri apsekota.[2] Tēviņš un mātīte īsu brīdi pirms un pēc pārošanās turas kopā, bet pēc tam abi šķiras. Mazuļus mātīte audzina viena pati.
Ibērijas lūša galvenā barība ir Eiropas trusis, kas vasaras laikā sastāda 93% no kopējās barības.[7] Ziemas laikā trušu patēriņš nedaudz krītas, jo to skaits kļūst mazāks. Ziemā Ibērijas lūsis medī arī briežu un stirnu mazuļus, nelielos daudzumos meža pīles, irbes, Granādas zaķus un dažādus grauzējus. Tēviņam dienā ir nepieciešams viens trusis, bet mātīte, kas rūpējas par mazuļiem, dienā nomedī 3 trušus.[2] Ja trušu populācija strauji krītas, Ibērijas lūsis nespēj piemēroties jaunai barībai un cieš badu.[3]
Dzimumbriedumu Ibērijas lūši sasniedz 1 gada vecumā.[9] Tā kā to apdzīvotās teritorijas paliek arvien mazākas, kā arī samazinās trušu resursi, tēviņi ir spiesti samazināt savu teritoriju. Normālos apstākļos viens tēviņš sapārotos ar vairākām mātītēm, bet mazo teritoriju ietekmē Ibērijas lūšiem mūsdienās veidojas monogāmi pāri.[9] Mātītes parasti meklējas janvāra mēnesī, bet, ja nenotiek apaugļošanās vai mazuļi agrā vecumā iet bojā, mātīte meklējas atkārtoti. Gada laikā parasti tiek izaudzināts viens metiens, bet, ja nav piemēroti apstākļi, mātītes nepārojas.[9] Grūsnības periods ilgst 63—73 dienas, parasti piedzimst 2—4 mazuļi, no kuriem visbiežāk izdzīvo tikai viens vai divi lūsēni.[2] Mazuļi piedzimst migā, kas ierīkota koka dobumā vai alā. Kamēr lūsēni ir mazi, māte tos pārvieto vairākas reizes no vienas migas uz otru, lai izvairītos no ienaidniekiem. Piedzimstot lūsēni sver 200—250 g. Ibērijas lūši ir pieauguši un kļūst neatkarīgi 7—8 mēnešu vecumā,[9] bet reizēm tie paliek mātes tuvumā līdz 23 mēnešu vecumam.[2] Pieauguši jaunie tēviņi pamet mātes teritoriju un meklē jaunu apmēram 30 km attālumā, toties jaunās mātītes bieži paliek mātes teritorijā vai apmetas kaimiņos.
Ibērijas lūsis var savvaļā nodzīvot līdz 13 gadiem, bet to vidējais mūžs ir daudz īsāks.[2] Tas nav bīstams cilvēkam un mājlopiem, bet, lai aizsargātu savu teritoriju vai mazuļus Ibērijas lūsis var uzbrukt citiem plēsējiem. Ir zināmi gadījumi, kuros Ibērijas lūsis ir nogalinājis lapsas, savvaļas kaķus un suņus.[2]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
