Helora

Helora (sengrieķu: Έλωρος) bija sengrieķu pilsēta Lielajā Grieķijā, Sicīlijas dienvidaustrumu daļā, Jonijas jūras krastā, uz ziemeļiem no Tellaro upes grīvas, apmēram 8 km uz dienvidaustrumiem no Noto pilsētas, Sirakūzu provincē, Itālijā. Izrakumi atklāja dažas pilsētas daļas, kas pašlaik nav publiski pieejamas (īslaicīgi slēgts).

Helora
Έλωρος
Heloras apbūves pamati
Helora
Atrašanās vieta	Itālija
Reģions	Sicīlija
Koordinātas	36°50′29″N 15°6′21″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras	grieķu, romiešu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskā zona publiski nav pieejama

Vēsture

Līdz romiešu periodam par šo pilsētu ir ļoti maz informācijas. Šeit ir atrasta grieķu keramika datēta ar 8. gadsimtu pr.Kr., kas, iespējams, liecina par to, ka Helora bija pirmā Sirakūzu subkolonija, kas atrodas uz daudz vēlākā Via Elorina ceļa, kuru dažas reizes pieminēja Tukidīds, un kurš savienoja Heloru ar Sirakūzu centru.^[1] Pirmo reizi pilsēta tika pieminēta Pindara sacerējumos (Nemee, IX, 40). Vēl Helora tika pieminēta Pseido-Skilaka periplā.

Heloras izvietojums Sicīlijas dienvidaustrumos.

Pēc Herodota teiktā kaujā Tellaro upes augštecē 493. gadā pr.Kr. Gēlas tirāna, Hipokrāta spēkus sakāva Sirakūzu armija.

Netālu no Heloras Assinaras kaujā 413. gadā pr.Kr. sirakūzieši sagrāva atēniešu spēkus.

Sicīlijas Diodors rakstīja, ka 263. gadā pr.Kr. ka kopā ar Akraju, Leontini, Megāras Hiblaju, Netumu un Tauromeniju Helora tika iekļauta Hierona II valdījumos, kurus romieši atzina pēc Pirmā pūniešu kara.

214. gadā pr.Kr. pēc Tita Līvija liecības Helora, kas bija pārgājusi kartāgiešu pusē, bez kaujas padevās Klaudijam Marcellam.

Cicerona "Runā pret Verru" uzzinam, ka Gajs Verrs atņēma pilsētai pilnībā visus mākslas darbus un, ka Heloras piekrastē 71. gadā pr.Kr. notika jūras kauja, kurā pirāti iznīcināja provinces floti.

Pilsēta turpināja attīstīties pat Bizantijas laikā, taču gandrīz pilnībā tika iznīcināta pēc arābu atnākšanas.

Apraksts

Pilsētas aizsargmūrus Paolo Orsi datēja ar 5. gadsimtu pr.Kr., taču vēlāk tie savā sākotnējā veidā tika attiecināti uz 6. gadsimtu pr.Kr. Uz seno mūru pamatiem 4. gadsimta pr.Kr. otrajā pusē tika uzbūvēts jauni aizsargmūri.

Uz dienvidiem no pilsētas Tellaro upes pretējā krastā atrodas viduslaiku sargtorņa (Torre Stampace) drupas, kuru 1353. gadā piekrastes aizsardzībai pēc Aragonas Pētera pavēles uzcēla Blasko Alagona. Šis sargtornis ir celts uz cietokšņa pamatiem, kuru 1. gadsimtā pieminēja Plīnijs Vecākais.

Pati nozīmīgākā svētnīca atrodas aiz pilsētas mūriem. Tā bija veltīta Demētrai un Korai un, iespējams, atspoguļo Sicīlijas seno pamatiedzīvotaju kultu. Šai svētnīcai aiz pilsētas mūriem bija dažādas telpas. Senākās tiek datētas ar 6. gadsimtu pr.Kr., taču tika izmantotas līdz 3. gadsimtam pr.Kr., votīvie ziedojumi, kas tagad eksponēti Noto arheoloģijas muzejā. Beigās svētnīca kā neliels templis ar antām tika pārcelta uz pilsētas teritoriju un norobežots ar portiku (stoju) ar dorisku fasādi diviem jomiem.

Heloras asklepiona pamati.

Portiks bija savienots arī ar agoru, no kuras ir palikušās tikai klintī izkaltas citernas lietusūdeņu savākšanai. No agoras laukuma dienvidaustrumu virzienā uz jūru gāja iela, un kopā ar otru ielu, orientētu ziemeļu-dienvidu virzienā, tā noteica pilsētas apbūves asis.

Vēl kāda svētnīca, iespējams, veltīta Asklēpijam un datēta ar 4. gadsimtu pr.Kr., tika veidota no iekšējā pagalma, kurš bija norobežots ar portikiem, kuros mitinājās un gulēja slimie, gaidīdami dieva ierašanos un tam sekojošo dziedināšanu.

Blakus atradās neliels tezaurs, t.i. ēka neliela tempļa veidā ar antām, kas bija paredzēts votīvo ziedojumu glabāšanai un datēts ar 4. gadsimta pr.Kr. otro pusi.

Grieķu teātra paliekas.

Vairāk uz dienvidiem, paugura nogāzē atradās grieķu teātris, kurš bija daļēji izkalts klintī, un daļēji piebūvēts. Šis teātris, datēts ar 4. gadsimta pr.Kr. beigām un 3. gadsimta pr.Kr. sākumu, ir daļēji sabojāts ar 1930. gados izveidoto meliorācijas kanālu.

Ziemeļrietumos no pilsētas atrodas Piccuta kolonna (Colonna Pizzuta). Tas ir apbedījuma piemineklis, kuru veido no kaļķakmens blokiem uzbūvēta masīva kolonna (diametrs 3,8 m un augstums, kuru var rekonstruēt, virs 10 m). Blakus atrodas klintī izkalts hipogejs, kurš tiek datēts ar 3. gadsimta pr.Kr. otro pusi, kurš 1899. gadā bija atklāts Orsi izrakumos un beigās atkal tika aizrakts.

Četras pilsētas nekropoles (mūsdienu pētnieki tās apzīmē ar pirmajiem alfabēta burtiem) atradās klinšainā terasē uz ziemeļiem no pilsētas.

Arheoloģiskā zona robežojas ar Vendikari rezervātu, kura teritorija arī var konstatēt senā Via Elorina ceļa paliekas.

Atsauces

1. Tucidide, VI, 66, 3; 70, 5; VII, 80, 5.