Antīkā Gēla

Gēla (sengrieķu: Γέλα) ir sengrieķu pilsēta Lielajā Grieķijā, Sicīlijas dienvidu piekrastē, Kaltanisetas provincē, Itālijā. Izrakumi atklāja dažas pilsētas daļas, kas pašlaik ir publiski pieejamas. Pilsētu dibināja 688. gadā pr.Kr. Rodas un Krētas kolonisti, un mūsdienās latviski tā tiek saukta Džela. Antīkos laikos līdz Sirakūzu varenības pieaugumam tā bija nozīmīgākā Sicīlijas pilsēta.

Gēla
Γέλα
Gēlas akropoles drupas.
Gēla
Atrašanās vieta	Itālija
Reģions	Sicīlija
Koordinātas	37°03′47″N 14°15′30″E
Veids	Apdzīvota vieta
Vēsture
Dibināšana	688. gads pr.Kr.
Kultūras	grieķu
Piezīmes
Stāvoklis	Drupas
Publiska piekļuve	Arheoloģiskais parks

Vēsture

Arheologiskie dati rāda, ka Gēlas akropole bija apdzīvota vara laikmetā 4. gadu tūkstotī pr.Kr. un arī bronzas laikmetā 2. gadu tūkstotī pr.Kr.

Saskaņā ar tradīciju, kas nāk no Tukidīda, pilsēta tika šādi nosaukta tai blakus tekošās Gēlas upes vārdā, kuras izteka atrodas 7 km uz ziemeļrietumiem no Pjacca Armerina.

Vēl Tukidīds stāsta, ka Gēlu sāka apdzīvot 8. gadsimtā pr.Kr. kolonistu grupa no Rodas, kas nāca no Lindosas pilsētas, tāpēc šī apmetne pirms Gēlas dibināšanas varētu saukties Lindosa. Protokorintiskās keramikas atradumi Gēlas akropolē (zem senāko celtņu līmeņa), Kontrada Spina Santa nekropolē un mūsdienu skvēros (arhaiskās nekropoles teritorija) apstiprina Rodas seno klātbūtni. Iepriekš šo vietu apdzīvoja Sicīlijas pamatiedzīvotāji.

Taču oficiāli pilsēta tika dibināta 688. gadā pr.Kr. (47 gadus vēlāk pēc senākās Sicīlijas kolonijas, Naksas, dibināšanas), kad tur kopā ar saviem ļaudīm apmetās divi oikisti, Rodas Antifems un Krētas Entims. Pausānijs stāstīja, ka Gēla uzreiz tika ierauta smagās sadursmēs ar šī apgabala sikāniem. Pilsētas oikists Antifems karoja pret sikānu Omfakas (Ομϕάκη) pilsētu, kas atradās netālu no Gēlas (precīza atrašanās vieta nav zināma). Pēc Pausānija stāsta gēlieši uzvarēja un izpostīja šo pilsētu, kā arī savāca statuju, kuru, kā runāja, bija izveidojis mītiskais skulptors Dedals.

6. gadsimta pr.Kr. laikā, pateicoties Gēlas tirānu ekspansionistiskajai politikai, kuru praktizēja, konkrēti, Kleandrs un īpaši Hipokrāts, pilsēta dibināja virkni atkarīgo koloniju, tai skaitā Akragu, kā arī pakļāva sev vairākas citas grieķu pilsētas: Kallipoli, Leontini, Naksu un Zanklu.

Hipokrāts gāja bojā 492. gadā pr.Kr. karā pret Sirakūzām, cenšoties iekarot Iblu (atrašanās vieta nav zināma), pēc tam, kad viņš bija iekarojis Ergeco (atrašanās vieta arī nav zināma). Pirms tam viņš bija guvis vairākas uzvaras, kuru starpā sirakūziešu armijas sakāve pie Eloras upes. Tajā brīdī viņš varēja iekarot arī Sirakūzas, taču Korintas un Kerkīras diplomātiskās aktivitātes, kuru pārstāvji ieradās Sicīlijā no Grieķijas, novērsa šādus draudus. Līgums paredzēja atdot gēliešiem sirakūziešu koloniju Kamarinu, apmaiņā pret karadarbības beigām ar Sirakūzām. Pēc citām ziņām tā bija sikulu galvaspilsēta, kur Hipokrāts gāja bojā.^[1]

Taču Sirakūzas ieguva savā varā Hipokrāta pēctecis Gelons diplomātiskā ceļā. Dažus gadus vēlāk pēc Hipokrāta nāves 485. gadā pr.Kr. Gēlas tirānam izdevās iekļūt Sirakūzu valdībā, izmantojot tās iekšējo politisko cīņu starp oligarhiem gamorojiem (kuri lūdza Gēlu pēc politiskas palīdzības) un sikulu mantiniekiem, killiriem. Gelons, izmanīgi pārņemot varu Sirakūzās, izveidoja tur savu galmu, atstājot Gēlu savam brālim Hieronam I, kurš turpināja ambiciozo ekspansionistisko politiku.

Gēlas tetradrahma (480.-470. gadi pr.Kr.)

480. gadā pr.Kr. Gēlas un Sirakūzu 5000 vīru liela armija piedalījās Himeras kaujā pret kartāgiešiem, palīdzot Teronam, Akragas tirānam. Pēc Gelona nāves 478. gadā pr.Kr. viņa brālis Hierons pārcēlās uz Sirakūzām, atstājot Gēlā savā vietā Polizelu, kurš, iespējams, drīz vien tika gāzts un nomainīts ar demokrātisku valdību, kuras laikā pilsēta uzņēma dažādus bēgļus, padzītus no Sirakūzām. Gēliešiem nācās cīnīties ar pamattautu pilsētām Omfaku un Kakironu, kur patvērās algotņi, kas 464. gadā pr.Kr. tika tika izdzīti no pilsētas, bet nākamajā gadā pret Krastosu. 427. gadā pr.Kr. Gēla iestājās savienībā ar Himeru, Selinunti un Sirakūzām. 424. gadā pr.Kr. tā nonāca Sicīlijas politikas centrā, kur notika Gēlas kongress, kurā Hermokrāts no Sirakūzām centās saglabāt Sicīlijas polisu vienotību, lai izvairītos no turpmākajiem konfliktiem. Taču šīs aicinājums palika neievērots. 406. gadā pr.Kr. kartāgiešu armija iekaroja Akragu un izpostīja Gēlu, piespiežot tās iedzīvotājus bēgt uz Sirakūzām. 397. gadā pr.Kr., pateicoties Sirakūzu palīdzībai, pilsēta tika atjaunota. Timoleons atkal piepildīja pilsētu, uzņemot pārceļotāju plūsmu no Kosas Gorgo vadībā. Šajā laikā pilsēta piedzīvoja atjaunošanās periodu, kura laikā tika izveidoti jauni kvartāli un pieminekļi, īpaši Kapo Soprano rajonā.

317. gadā pr.Kr. Sirakūzās pie varas nāca Agatokls. No Sirakūzām aizbēgušie aristokrāti ieguva patvērumu Akragā, Gēlā un Mesīnā, tāpēc Agatokls vērsās pret šīm pilsētām. Attiecīgi, šīs pilsētas izveidoja kopīgu aliansi pret Agatoklu un uzaicināja spartiešu ķēniņu Akrotatu vadīt viņu karaspēku. Akrotats pat pieaicināja palīgā Tarentas iedzīvotajus, taču viņa turpmakā darbība lika vilties sicīliešiem, un tam ar negodu nācās bēgt atpakaļ uz Spartu. Arī tarentieši ar saviem kuģiem atgriezās mājās. Rezultātā, Akragas, Gēlas un Mesīnas iedzīvotāji izbeidza karu. Par starpnieku starp konflikta pusēm uzstājās kartāgiešu karavadonis Hamilkārs. 314./313. gadā pr.Kr. tika parakstīts miera līgums, pēc kura Selinunte, Hērakleja un Himera palika kartāgiešiem, bet pārējām pilsētām tika piešķirta pašpārvalde zem Sirakūzu hegemonijas. Aizbildinoties ar līguma punktu par Sirakūzu hegemoniju Agatokls sāka pakļaut savai varai Sicīlijas polisas, ieskaitot Gēlu. Bet, kad viņš sāka gatavoties iekarot Akragai, tās iedzīvotāji par savu karavadoni izvēlējās Agatokla draugu Dinokratu. Tas, savukārt, pasauca palīgā kartāgiešus, un tie, baidoties no Agatokla varas palielināšanās, atsūtīja savu floti Hamilkāra vadībā. Agatokls, apzinoties šo bīstamību, sāka sūtīt uz Gēlu nelielas karavīru vienības, līdz viņam lojālo karavīru skaits pārsniedza pilsētas pašaizsardzības spēku daudzumu. Tad viņš ieradās pilsētā un apsūdzēja gēliešus nodevībā. Savācot no tiem lielu naudas summu un sodot ar nāvi daudzus pilsētniekus, viņš atstāja Gēlā garnizonu un ar savu armiju devās pret kartāgiešiem. Kaujā pie Himeras upes (311. gads pr.Kr.), neskatoties uz tuvu uzvaru, sirakūzieši tomēr tika sakauti.

Agatokls savāca savus pārpalikušos karavīrus, nodedzināja nometni un atkāpās uz Gēlu. Sākumā viņš domāja atgriezties Sirakūzās. Bet tad 300 Hamilkāra jātnieki, domādami, ka sirakūzieši ir atgriezušies savā pilsētā, iejāja Gēlā un tika iznīcināti. Agatokls izmainīja savus plānus un nolēma palikt Gēlā un tādējādi novērst Hamilkāra uzbrukumu Sirakūzām, kur tajā laikā notika ražas ievākšana. Sākumā kartāgieši gribēja aplenkt Gēlu, taču drīz vien saprata, ka tas neko nedod, jo Gēlā bija daudz pārtikas un tā varēja izturēt ilgus aplenkumus. Tāpēc Hamilkārs noņēma aplenkumu un sāka iekarot citas Agatokla pilsētas un nocietinātās vietas. Savukārt, Agatokls ar savas armijas paliekām atgriezās Sirakūzās. Tad kartāgieši, nesastopot lielu pretestību, ar aristokrātu palīdzību ieņēma Gēlu. Pēc ilgām cīņām 305. gadā pr.Kr. Agatokls atkal atguva šo pilsētu.

Pēc Agatokla nāves ap 287. gadu pr.Kr. mamertīni (Agatokla algotņi) izlaupīja Gēlu un saskaņā ar tradīciju, 282. gadā pr.Kr. to pilnībā sagrāva Akragas tirāns Fintijs, kurš deportēja iedzīvotājus uz pilsētu Fintiādu (mūsdienās Likata), kuru viņš speciāli priekš tiem bija uzcēlis. Taču mūsdienu vēsturnieki apšauba šādu Fintija rīcību, jo tā ir neloģiska un nekādu labumu viņam nedotu. Pēc viņu domām šādu stāstu varēja izdomāt Sirakūzu hronisti ar mērķi diskreditēt Akragu, bet Gēlas iedzīvotājus, iespējams, jau agrāk deportēja tie paši mamertīni.

Romiešu laikā Gēla palika par pieticīgu ciematu, kaut arī senie autori vēl atcerējās tās slaveno pagātni. Vergīlijs «Eneīdā» piemin pilsētu "Campi Ghelòi". To piemin arī Cicerons, Strabons un Plīnijs Jaunākais. Sicīlijas emirāta laikā musulmaņi to sauca par “kolonnu pilsētu” dēļ daudzajām pilsētas drupām, kas tika atrastas šajā teritorijā, bet blakus tekošā Gēlas upe viņiem saucās “kolonnu upe”.

Atsauces

1. Daniela Sinatra, Camarina: città di frontiera? in Hesperia 9, a cura di Lorenzo Braccesi, 1998, pp. 53-53.