Giberelīni
From Wikipedia, the free encyclopedia
Giberelīni ir augu hormoni, kas regulē augšanu un ietekmē dažādus bioloģiskos attīstības procesus, tai skaitā stumbra un lapu augšanu garumā, dīgtspēju, pārtrauc sēklu, pumpuru, sīpolu un bumbuļu miera periodu, veicina ziedēšanu, ietekmē gēnu ekspresiju un enzīmu sintēzi, lapu un augļu novecošanu.[1][2]
![Thumb image](http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/1/14/GA1.png/200px-GA1.png)
![Thumb image](http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/a/a1/GA3.png/200px-GA3.png)
![Thumb image](http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/5/55/Ent-Gibberellane.svg/320px-Ent-Gibberellane.svg.png)
1926. gadā pētot bakane jeb „trako dzinumu slimību” rīsos, japāņu zinātnieks E. Kurosava atklāja giberelīnu.[1][3] Pirmo reizi to kristāliskā veidā izdalīja T. Jabuta 1935. gadā.[1]
Pēc Otrā pasaules kara sākās interese par giberelīnu plašākā mērogā. Pirmos pētījumus ārpus Japānas, izmantojot pupiņu Vicia faba dēstus, veica C. Dietriks Amerikas Savienoto Valstu Mērilendas štatā.[1] Anglijā jauna tipa giberelīnu izolēšanu veica kompānija Imperial Chemical Industries.[1] Interese par giberelīniem izplatījās pa visu pasauli, jo kļuva skaidrs tā potenciālā pielietojuma veids dažādiem komerciāli svarīgiem augiem. Piemēram, pētījumu rezultātā, kas sākās 1950. gadu vidū Kalifornijas universitātē, no 1962. gada visā Kalifornijā komerciālos nolūkos sāka audzēt bezsēklu vīnogu šķirni ‘Thompson’, ar giberelīnu palīdzību palielina ogu izmēru.[4] Giberelīnu antagonists ir paklobutrazols, tā darbības pamatā ir giberelīna biosintēzes kavēšana.