Fleksija (valodniecība)

Ar vārdu fleksija (latīņu: flectere — liekt, locīt) valodniecībā apzīmē izmaiņas vārdā, kas atspoguļo gramatisku attieksmju maiņu jeb, citiem vārdiem, vārda locīšanu.^[1] Valodas, kam fleksija raksturīga, sauc par fleksīvām valodām.^[2] Atsevišķi izšķir iekšējo fleksiju, kas ir skaņu mija vārda saknē.^[3] Sintētiskas valodas var nosacīti iedalīt fleksīvās un aglutinatīvās valodās: fleksīvās valodās maina kādu morfēmu (visbiežāk galotni), lai atspoguļotu gramatiskās attieksmes, turpretī aglutinatīvās valodās pievieno aizvien jaunus afiksus. Somu valodai raksturīgs daudz aglutinācijas, kad vārda saknei pievienojot afiksus, taču to nevar uzskatīt par tīri aglutinatīvu valodu, jo vārdu saknēs bieži notiek skaņu mija. Nav iespējams novilkt pilnīgi striktas robežas, kuras ir fleksīvas un kuras aglutinatīvas valodas.

Latviešu valoda

Latviešu valoda ir izteikti fleksīva, taču lībiešu substrāta ietekmē latviešu valoda ir analītiskāka nekā lietuviešu.^[4] Piemēram, latviešu valodā atšķirībā no lietuviešu (un, piemēram, krievu) valodas nav tīra instrumentāļa — tas ir ticis sinkretizēts.^[5][6]

Valoda	Dsk. dat.	Dsk. instr.
Lietuviešu	merginoms	merginomis
Krievu	devčonkam	devčonkami
Latviešu	meitenēm	meitenēm

Taču, runājot specifiski par lībiešu substrātu latviešu valodā, ne visas izmaiņas ir vienkāršojumi. Piemēram, saskaņā ar Comrie atstāstījuma izteiksme (darot, esot darījis, darīšot) ir ieviesta lībiešu ietekmē un šajā gadījumā tas nav vienkāršojums.^[7]

Atsauces

1. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.,"Gramatiskas (vārda) izmaiņas; arī galotne (vārdam).", http://www.tezaurs.lv/sv/?w=fleksija
2. Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga, LU LVI, 2007.,"Fleksīva valoda — valoda, kurā ir fleksija.", http://www.tezaurs.lv/sv/?w=fleksīvs
3. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.,"Iekšējā fleksija — skaņu mija vārda saknē gramatisko formu veidošanai (piemēram, "dzenu" un "dzinu").", http://www.tezaurs.lv/sv/?w=fleksija
4. Jānis Endzelīns. Comparative phonology and morphology of the Baltic languages. Walter de Gruyter, 1971. ISBN 9789027919151. Comparing the East Baltic languages with each other, one can say that Lithuanian language is more conservative than Latvian. (..) Partially, perhaps, this can be explained by Finnic (Livonian and Estonian) substratum.
5. "Atskaitot atliekas no vīriešu kārtas daudzskaitļa galotnes -is (vienis pratis), instrumentālām sevišķas galotnes latviešu valodā vairs nav.", Jānis Endzelīns, "Instrumentālis", [1901 RKr. XIII 7-12], http://www.liis.lv/latval/Valoda/Teksts/3nodalja/Citati/6.htm Arhivēts 2012. gada 10. martā, Wayback Machine vietnē.
6. "Pastāv arī uzskats, ka instrumentālis kā locījums latviešu valodā ir zudis. Vienskaitlī tas ir sakritis ar akuzatīvu, bet daudzskaitlī ar datīvu.", http://www.liis.lv/latval/morfol/lietv-dekl.htm Arhivēts 2012. gada 10. martā, Wayback Machine vietnē.
7. Sarah Thomason. Language contact, creolization, and genetic linguistics. University of California Press, 1991. ISBN 9789027919151. Even a simplificatory change like the loss of grammatical gender in the Livlandish dialect of Latvian can easily be established as an interference feature if we also have non-simplificatory changes from the same source, e.g., the so-called relative (inferential) mood and the nominative object also from the Uralic language Livonian. (Comrie 1981b:152, 154)