Eitanāzija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Eitanāzija (euthanasia - no sengr. ευ, eu - "labs" + θάνατος, tānatos - "nāve" - burt. "viegla nāve") ir medicīnā ārsta paša veikta vai viņa uzraudzībā veikta darbība vai bezdarbība ar nodomu izraisīt nāvi, nolūkā izbeigt visas ciešanas neārstējami slimam un ne ar kādiem līdzekļiem nenovēršamām, neciešamām sāpēm pakļautam cilvēkam, pamatojoties uz pacienta brīvprātīgu izvēli. To iedala:
- pasīvā eitanāzija - ārstniecības metožu ierobežošana vai pārtraukšana, t.i. ārsts ļauj pacientam nomirt (gadījumos, kad nekāda medicīniska iejaukšanās nevar pacientu atgriezt dzīvē: cilvēks ir komā, vai smadzenes ir mirušas un dzīvība tiek mākslīgi uzturēta tikai fizioloģiskā līmenī);
- aktīvā eitanāzija jeb medicīniski asistētā pašnāvība - nāvējošas medikamentu devas izsniegšana pēc nedziedināma un neatvieglojamas mokas jūtoša pacienta brīvprātīga pieprasījuma vai viņa tuvinieka lūguma (ja pacients nav pie apziņas un nav cerību, ka to atgūs).
Veicot eitanāziju, pacientu vispirms iemidzina, tad intravenozi tiek ievadīta liela deva attiecīgā medikamenta un elpošana apstājas. Līdzās eitanāzijai pastāv arī asistētā pašnāvība (assisted suicide). Šajā gadījumā ārsts pacientam izraksta zāles, kuras viņš var iedzert brīdī, kad tam šķitīs, ka ir pienācis izšķirīgais brīdis. Eitanāzija neattiecas uz gadījumiem, kad slimniekam var palīdzēt un eksistē atbilstoši medikamenti - tā skar tikai un vienīgi gadījumus, kad pacienta stāvoklis ir bezcerīgs (ārstu komisija pacienta vai tā radinieku pieprasījumu ignorē, ja rodas kaut mazākā cerība, ka slimnieka stāvoklis var uzlaboties) un mokas neciešamas (sāpes remdējošie preparāti nelīdz) un tā tiek veikta pacienta labā.[1]
Terminu izdomājis sers Frānsiss Bēkons (Sir Francis Bacon) XVI gs., aplūkojot medicīnas lomas sabiedrībā teorētiskos aspektus. Pieaugot indivīda lomai sabiedrībā un cilvēka personas svarīgumam, aizvien aktuālāks kļuva jautājums par ciešanu atvieglošanu, kas noveda pie aizvien plašākām diskusijām medicīnā un sabiedrībā, aplūkojot gadījumus, kad medicīna ir bezspēcīga ciešanu novēršanā. Tēma tika aplūkota gan no Hipokrāta zvēresta postulāta "nekaitēt" (mākslīgi uzturot mirstošo pie dzīvības un pakļaujot mokām, tam tiek paildzinātas ciešanas - tātad kaitējums), gan no utilitārā (neārstējamu slimnieku uzturēšana pie dzīvības atņem līdzekļus tiem, kurus var izārstēt), gan morāles un reliģiskām pozīcijām (neārstējami slima cilvēka nonāvēšana ir pretrunā ar kristīgo pasaules uzskatu). XX gs. pirmajā pusē terminu "eitanāzija" lietoja nacistiskajā Vācijā kā nederīgo cilvēku iznīcināšanas apzīmējumu, kas vēl joprojām rada daudzus pārpratumus.[2] Mūsdienu izpratnē jēdziens galīgi noformulējies XX gs. 60.-70. gados Rietumeiropā, sabiedrisko diskusiju par palīdzību neglābjami slimiem un mokās esošiem laikā, veidojot pirmo likumu par eitanāziju projektus.