Dienvidslāvija

Dienvidslāvija (serboharvātu: Jugoslavija, Југославија) ir apzīmējums dienvidslāvu apvienotajai valstij, kas pastāvēja no 1929. līdz 2003. gadam.

Jugoslavija Југославија 1918 – 2003 Location of {{{sugasvārds}}} Pārvaldes centrs Belgrada Valoda(s) Serbhorvātu valoda Valdība Vēsture  - Dibināšana 1918. gadā  - Likvidācija 2003. gadā Nauda Dienvidslāvijas dinārs

Dienvidslāvijas karalistes izveide

Dienvidslāvijas Karaliste, 1929—1941

Izveidota 1918. gada 1. decembrī kā Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste. Kopš 1929. gada 6. janvāra nosaukums Dienvidslāvijas Karaliste.

Sadalīšana Otrā pasaules kara laikā

Ass valstu sadalītā Dienvidslāvijas teritorija, 1941—1943

1941. gada 6. aprīlī Dienvidslāvijai uzbruka nacistiskā Vācija. Dienvidslāvija kapitulēja 11 dienas vēlāk, un pārtrauca pastāvēt. Serbijas un Banatas teritorija atradās Vācijas karaspēka okupācijas zonā, tika izveidotas Horvātijas un Melnkalnes valstis, bet pārējā teritorijā tika pievienota Vācijai, Itālijai (Albānijai), Bulgārijai un Ungārijai. 1943. gada 29. novembrī Dienvidslāvijas nacionālās atbrīvošanas antifašistiskā padomes (AVNOJ) otrajā sesijā tika izveidota partizānu pagaidu valsts — Dienvidslāvijas Demokrātiskā Federācija.

Sociālistiskā Dienvidslāvija

Pamatraksts: Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika

Tika izveidota 1945. gada 29. novembrī, pēc Josipa Broza Tito vadītās Komunistiskās partijas partizānu uzvaras. Pirmais nosaukums Dienvidslāvijas Demokrātiskā Federācija, kas 1946. gadā mainīts uz Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku, un vēlāk Dienvidslāvijas Sociālistisko Federālo Republiku.

Dienvidslāvija bija sociāla federatīva republika, kuras sastāvā ietilpa 6 republikas — Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Maķedonija, Melnkalne, Serbija (ar divām autonomajām provincēm — Kosova un Vojvodina), kā arī Slovēnija. Tās pirmā konstitūcija tika pasludināta 1946. gada 31. janvārī, bet 1974.gada 21.februārī tika pieņemta jauna konstitūcija. Augstākās varas un likumdevējs orgāns bija Dienvidslāvijas skupščina, kas sastāvēja no 2 palātām: Savienības večes un Republiku un novadu večes. Savienības večē bija 220 delegāti (30 no katras republikas un 20 no katra autonomā novada), kurus uz 4 gadiem ievēlēja kopienu skupščinas. Republiku un novadu večē bija 88 delegāti (12 no katras republikas un 8 no katra autonomā novada), kurus deleģēja republiku un novadu skupščinas. Palātām bija dalītā kompetence. Savienības veče noteica ārpolitikas un iekšpolitikas pamatus, pieņēma konstitūciju un izdeva galvenos likumus, kā arī apstiprināja valsts budžetu. Republiku un novadu veče pieņēma likumus par ekonomiskiem jautājumiem. Abas večes kopīgā sēdē izveidoja citus augstākos valsts orgānus. Koleģiāls valsts galva bija Dienvidslāvijas Prezidijs, ko ievēlēja uz 5 gadiem. Tajā bija 1 pārstāvis no katras republikas un autonomā novada; no tiem katru gadu pēc kārtas tika ievēlēts Prezidija premjers un premjera vietnieks. Augstākais valsts pārvaldes orgāns bija Savienības izpildveče — valdība, ko uz 4 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina. Valdība sastāvēja no premjera, premjera vietniekiem, locekļiem, kuri tika ievēlēti pēc republikas vienlīdzīgas pārstāvības principa, kā arī no savienības sekretāriem u.c. valsts pārvaldes orgānu vadītājiem. Katrai republikai un autonomajam novadam bija sava konstitūcija, trīspalātu skupščina, prezidijs, izpildveče, konstitucionālā tiesa, republikas (novada) tiesa, prokurors, pašpārvaldes tiesību sabiedrības aizstāvis. Vietējie valsts varas orgāni bija kopienu skupščinas, kas sastāvēja no 3 palātām (večēm). Skupščinas ievēlēja kopienas izpildveči un tiesu, iecēla prokuroru un pašpārvaldes sabiedrības aizstāvi. Dienvidslāvijas vēlēšanu sistēma bija visai sarežģīta un balstīta uz delegātu principa. Tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem bija pilsoņiem no 18 gadu vecuma. Iedzīvotāji vispārējās, tiešajās un aizklātajās vēlēšanās uz 4 gadiem ievēlēja delegācijas, kuras savukārt deleģēja pārstāvjus uz kopienu skupščinām. Citas skupščinas tika ievēlētas daudzpakāpju vēlēšanās. Delegātu kandidātus Savienības večei izvirzīja Dienvidslāvijas Darba tautas sociālistiskā savienība. Dienvidslāvijas vispārējo tiesu sistēmu vadīja Savienības tiesa, ko uz 4 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina. Konstitucionālā tiesa kontrolēja normatīvo aktu atbilstību Dienvidslāvijas konstitūcijai un savienības likumiem (14 locekļi, ko uz 8 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina). Savienības prokuroru uz 4 gadiem iecēla Dienvidslāvijas skupščina. Pārvaldes tiesību sabiedrības aizstāvi uz 4 gadiem ievēlēja arī Dienvidslāvijas skupščina.

Dienvidslāvijas Federālā republika

Serbijas prezidenta Slobodana Miloševiča vadībā tika izveidota 1992. gadā no Serbijas un Melnkalnes. Pēc Miloševiča gāšanas no varas, valsts nosaukums mainīts uz Serbija un Melnkalne. 2006. gada maijā Melnkalnē notika referendums par pilnīgas neatkarības pasludināšanu. Līdz ar to pēdējā bijušās Sociālistiskās Dienvidslāvijas republika izvēlējās neatkarību.

Dienvidslāvu kari

Pamatraksts: Dienvidslāvijas kari

Kopš Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sabrukuma tās teritorijā ir notikuši vairāki kari, kuru pamatā ir etniskās nesaskaņas starp bijušās valsts tautām. Viens no asiņainākajiem etniskajiem konfliktiem notika Bosnijā un Hercegovinā, kurā par varu cīnījās serbi, horvāti un bosnieši. 1995. gada nogalē tika noslēgta Deitonas vienošanās, saskaņā ar kuru Bosnijas un Hercegovinas sastāvā tika izveidotas divas autonomas teritorijas — Bosnijas un Hercegovinas Federācija, kurā tika apvienotas bosniešu un horvātu apdzīvotās teritorijas, un Serbu Republika. Pēdējais konflikts notika Serbijas bijušajā autonomajā provincē Kosovā, kurā tika ievesti ANO un NATO miera uzturētāji.

Etniskais sastāvs

Tautība	1948	1953	1961	1971	1981	1991	2002*
iedzīvotāji kopā	15 772 098	16 936 573	18 549 133	20 522 602	22 424 687	23 502 643	22 347 966
melnkalnieši	425 703	466 093	513 832	508 843	579 022	547 125	351 314
horvāti	3 784 453	3 975 550	4 293 773	4 526 608	4 428 005	4 664 612	4 642 912
maķedoņi	810 126	893 247	1 045 497	1 194 784	1 339 727	1 387 552	1 333 789
musulmaņi	808 921	998 698	973 094	1 729 932	1 999 957	2 340 383	2 218 927
slovēņi	1 415 432	1 487 100	1 589 206	1 678 031	1 753 554	1 723 366	1 651 020
serbi	6 547 117	7 065 923	7 806 068	8 143 051	8 140 452	8 541 971	8 248 786
dienvidslāvi	0	0	317 102	273 077	1 291 460	726 285	96 354
albāņi	750 431	754 245	914 732	1 309 523	1 730 364	2 177 246	2 350 761
bulgāri	61 140	61 708	62 624	58 627	86 195	29 060	22 613
čehi	39 015	34 517	30 331	24 620	19 625	17 044	13 369
itāļi	79 575	35 874	25 615	21 791	15 132	39 074	22 782
ebreji	nez.	nez.	nez.	4811	1383	2319	1937
ungāri	496 492	502 175	504 369	477 374	426 867	375 617	316 928
vācieši	55 337	60 536	20 215	12 875	8712	9020	7748
čigāni	72 736	84 716	31 674	78 485	168 099	213 440	212 882
rumāņi	64 095	60 364	60 862	56 570	54 954	43 538	35 366
krievi	20 069	12 426	nez.	7427	4463	4196	4683
rusīni	37 140	37 353	38 600	24 640	23 285	21 593	18 441
slovāki	83 626	84 999	86 433	83 656	90 334	72961	64139
turki	97 954	259 535	182 964	127 920	101 197	89 072	98 890
vlahi	102 953	36 728	nez.	21 990	32 063	25 650	49 834
ukraiņi	rusīni	rusīni	rusīni	13 972	nez.	11 797	8997
poļi	nez.	4989	nez.	4033	nez.	3145	1409
grieķi	nez.	nez.	nez.	1564	nez.	1865	1161
austrieši	vācieši	1459	1081	852	1402	nez.	693
vietējie	0	0	0	10409	nez.	58117	24940
un pārējie	19 883	18 338	51 261	127 137	128 435	376 595	547 291

• Aprēķini bijušajā Dienvidslāvijā (2000—2003 gadi)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dienvidslāvija.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Zinātniskās fantastikas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Moda S. Bīlmane, Dienvidslāvija — piespiedu pārceļotāji
• Pešperova I., Situācija Dienvidslāvijā (1998—1999)