Benzodiazepīni
ķīmisks savienojums / From Wikipedia, the free encyclopedia
Benzodiazepīni (BZD, BDZ) ir psihotropās vielas, kuru ķīmiskajā struktūrā ietilpst kondensēts benzola un diazepīna gredzens jeb benzodiazepīns. Pirmais benzodiazepīnu grupas nomierinošais līdzeklis, ko nejauši atklāja Leo Sternbahs, bija hlordiazepoksīds 1955. gadā, kam drīz sekoja diazepāms 1963. gadā.[1]
Benzodiazepīni paaugstina neiromediatora gamma-aminosviestskābes (GABA) efektu, kam ir nomierinoša, miegu izraisoša, pretstresa, pretkonvulsīva, muskuļu atslābinoša un amnēziju izraisoša iedarbība. Šo īpašību dēļ benzodiazepīnus izmanto medicīnā pirms operācijām un citur. Tiem ir augsts ļaunprātīgas lietošanas risks, tāpēc benzodiazepīni tiek arī stingri kontrolēti. Benzodiazepīnu ilgstoša lietošana izraisa toleranci un arī nopietnu fizisku pieradumu, atkarību ar abstinences sindromu.[2] Pacienti bieži netiek savlaicīgi informēti par atkarības problēmu.[2] Pēc 2016.-2017. gada pasaulē ārstu vidē vispār samazinājies atbalsts miega problēmu medikamentozai risināšanai.[2]