Augstrozes paugurvalnis

Augstrozes paugurvalnis ir dabas apgabals Idumejas augstienes austrumos Vidzemes ziemeļos Limbažu, Valmieras un Cēsu novados.^[2] Stiepjas 42 km garumā ziemeļu—dienvidu virzienā no Buivas Brīvzemnieku pagastā līdz Gaujas senlejai. Rietumu robeža ar Limbažu viļņoto līdzenumu stiepjas gar Rāķa purva pazeminājuma austrumu malu, Iesalu un Braslu, ziemeļu un austrumu robeža ar Burtnieka līdzenumu — pa Paktenes—Ziedenes pārpurvotā līdzenuma rietumu malu un Lenčupi. Posmā starp Buivu un Mazbrenguļiem Augstrozes paugurvaļņa robeža sakrīt ar ledāja kontaktnogāzi. Augstākais virsmas punkts ir Gulotnes kalns (125,4 m vjl) dienvidos no Dauguļiem.

Augstrozes paugurvalnis
Vecmuižas purvs ar Dauguļu pauguriem tālumā
Kontinents	Eiropa
Valstis	Latvija
Ietilpst	Idumejas augstiene
Garums	42 km
Platums	16 km
Platība	399 km2
Augstākais kalns	Gulotnes kalns[1]
Augstums	125,4 m
Koordinātas	57°26′N 25°4′E
Augstrozes paugurvalnis

Ģeoloģija

Augstrozes paugurvalnis izvietojis uz lēzena, plakana, ziemeļu—dienvidu virzienā orientēta pamatiežu virsas pacēluma, kura augstums vietām pārsniedz 40 m vjl. Ziemeļu daļā pamatieži ir vidusdevona aleirolīti un smilšakmeņi, bet uz dienvidiem no Daibes tos sedz augšdevona smilšakmeņi. Pamatiežus klāj 20—40 m biezi kvartāra nogulumi — grants-smilts ar oļu piejaukumu, aleirīti, smilts, akmeņaina mālsmilts. Daudz nelielu smilts un grants karjeru, lieli kūdras krājumi.

Reljefs

Augstrozes paugurvalnis ir Idumejas augstienes augstākā daļa. Tā ziemeļu daļā ir viļņots līdzenums, ko saposmo 6—15 m augsti morēnuvāli un dauguļi ar plašiem pārpurvotiem pazeminājumiem starp tiem. Pārējo teritoriju uz dienvidiem no Madiešēnu purva aizņem pauguraine, kuras augstākajā daļā starp Augstrozes Lielezeru un Daibes purvu paceļas izolēti dauguļi, to masīvi vai virknes. Augstākie punkti ir Gulotnes kalns (125,4 m), Piltiņkalns (125,1 m), Lauskalns (124,7 m) un Cēsu kalns (116,7 m).^[3] Paugurvaļņa dienvidu daļā dauguļi veido meridionālā virzienā orientētas joslas, kas vislabāk izteiktas gar austrumu un rietumu malu. Pazemināto daļu aizņem purvi un ezeri. Brenguļu un Lielstraupes apkārtnē reljefu veido zemledāja izspieduma un sabīdījuma paugurgrēdas ar uzguldītiem kēmiem.

Klimats

Paugurvaļņa klimats mēreni vēss un stipri mitrs, jo tā reljefs kavē no Rīgas līča plūstošo gaisa masu kustību. Gada vidējā temperatūra 4,8—5,0 °C, janvāra — –6,2 °C, jūlija — 16,7 °C. Bezsala periods 126—134 dienas, nokrišņu daudzums — 750—800 mm gadā — viens no lielākajiem Latvijā. Sniega sega veidojas decembra vidū, nokūst marta beigās.

Hidrogrāfija

Augstrozes paugurvalnis ir Salacas un Gaujas baseinu ūdensšķirtne. Upes galvenokārt nelielas, plūst pa plašiem pārpurvotiem pazeminājumiem, bieži ir padziļinātas un iztaisnotas. Vidējais kritums līdz 1,2 m/km, bet šķērsojot pauguru grēdas vai ledāja kontaktnogāzi — līdz 2—3 m/km. Paugurgrēdā atrodas Braslas pieteku Jenceļa, Divupes, Līčupītes un Strautenes augšteces, Lenčupes un tās pietekas Dūkupītes augšteces, Gaujas pietekas Draņķupīte un Ķūķupīte, kā arī Briedes un tās pietekas Mazbriedes augšteces.

Paugurlīdzenumā daudz ezeru. Lielāki un dziļākie ir ledāja katlieņu ezeri, kas koncentrēti augstākajā ziemeļu galā un dienvidos Cēsu novadā. Lielākie ir Augstrozes Lielezers (400 ha) un Ungurs (393 ha). Purvos daudz nelielu akaču ezeru un dzelves.

Dabas aizsardzība

Augstrozes paugurvaļņa ziemeļu gals atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā, kur izveidots Augstrozes un Klagatu purva dabas liegumi. Dienvidu gals iestiepjas Gaujas nacionālā parka teritorijā, kur izveidotas vairākas dabas liegumu zonas (Ungura ezera un purva liegums, Braslas ielejas liegums, Baukalna purva liegums, Gulbju salas purva liegums, Raiskuma-Auciema ezeru liegums), kā arī vairāki citi aizsargājami dabas objekti.

Atsauces

1. «Kurtuesi.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2015. gada 8. oktobrī.
2. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 85. lpp.
3. Valdis Avotiņš, Ints Lukss, “Salacas pērles”, AGB, Rīga, 2002. ISBN 9984-663-39-6.