Atmiņa

Atmiņa ir centrālās nervu sistēmas process, kas nodrošina informācijas atcerēšanos, uzglabāšanu un reproducēšanu. Atmiņa sniedz iespēju uzkrāt pieredzi. Tas ir viens no nosacījumiem personības un individualitātes veidošanā. Mēdz izšķirt atmiņas pēc uztveres veida: dzirdes atmiņa, redzes atmiņa, taustes atmiņa, smaržas atmiņa un garšas atmiņa. Vienai personībai attīstītāka ir dzirdes, citai — redzes atmiņa un tā tālāk. Pēc tā, cik ilgi atmiņa saglabājas, izšķir īslaicīgo, ilglaicīgo un operatīvo atmiņu. Kā jau nosaukumi norāda, īslaicīgā atmiņa saglabā informāciju tikai īsu laika posmu, savukārt ilglaicīgā atmiņa saglabājas ilgstoši, un tā nereti ir saistīta ar atkārtošanos. Operatīvā atmiņa nodrošina kādas konkrētas darbības izpildi, kurā informācija nonāk gan no īslaicīgās, gan ilglaicīgās atmiņas.

Šis raksts ir par psihisku spēju. Par datoru atmiņa, kurai centrālais procesors spēj piekļūt tieši, skatīt rakstu brīvpiekļuves atmiņa.

Vispārīgais raksturojums

Vācu psihologs Hermanis Ebinghauss (1850—1909) tiek uzskatīts par pirmo, kurš sāka pētīt atmiņu kā neatkarīgu no domāšanas. Viņš veica eksperimentu pats uz sevi, kura ietvaros viņam vajadzēja iegaumēt 2300 zilbes un tās regulāri atsaukt atmiņā. Mēneša laikā, pārbaudot savu spēju atcerēties iegaumēto, Ebinghauss vizualizēja zilbju pakāpenisko aizmiršanu kā līkni, kura psiholoģijā pazīstama kā aizmiršanas likums.

Atmiņai ir ļoti svarīga loma cilvēka dzīvē, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības. Atmiņai ir vairākas funkcijas: materiāla iegaumēšana, tā saglabāšana, atcerēšanās un arī aizmiršana, kas 'attīra' atmiņu no nevajadzīgām zināšanām, tādējādi atbrīvojot vietu jaunām zināšanām. Atmiņa ir psihisks process, kura ietvaros cilvēki var iegaumēt, reproducēt un aizmirst domas, tēlus, kustības (pieredzi). Ja cilvēkam nebūtu atmiņas, tas pastāvīgi atrastos jaundzimuša bērna stāvoklī, kurš neprastu runāt, kustēties un staigāt.

Atmiņa tiek pētīta vairākās zinātnēs — psihofizikā, fizioloģijā, bioķīmijā u.c. Sevišķu interesi izsauc cilvēka atmiņas izpēte sakarā ar kompjūteru atmiņas organizāciju augstāk minēto zinātņu ietvaros. Šīs zinātnes mēģina ieskatīties smadzeņu iegaumēšanas, saglabāšanas, atcerēšanās un aizmiršanas fiziskajos, ķīmiskajos un fizioloģiskajos mehānismos, tiem ir izstrādāti virkne atmiņas teoriju.

Iedalījums

Psiholoģijā ir trīs veidi kā tiek iedalīta atmiņa:

• atkarībā no informācijas saglabāšanas ilguma izšķir īslaicīgo, ilglaicīgo un operatīvo atmiņu;
• atkarībā no cilvēka psihiskās un fiziskās aktivitātes izšķir tēlaino, vārdiski-loģisko, motoro un emocionālo atmiņu;
• atkarībā no iegaumēšanas mērķtiecīguma izšķir tīšo, netīšo un fona atmiņu.

Šie atmiņu veidi savstarpēji pārklājas un papildina cits citu padziļinātā izpētē.

Iedalījums pēc saglabāšanas ilguma

Īslaicīgā atmiņa

Maņu orgāni veic informācijas pirmatnējo apstrādi un daļu informācijas novirza īslaicīgajā atmiņā. Cilvēka īslaicīgajā atmiņā informācija glabājas no 1 līdz 20 minūtēm. Šajā laikā daļa informācijas pāriet ilgstošajā atmiņā, bet otra daļa tiek "dzēsta".

Kā piemēru var nosaukt cilvēka mēģinājumu atcerēties telefona numuru. Ja viņš to neatkārtos, zvanot, pierakstot vai atkārtojot pie sevis, tad pēc kāda laika numurs tiks aizmirsts. Savukārt, ja cilvēks to atkārtos, tad šīs numurs nonāks ilglaicīgajā atmiņā un var tikt saglabāts visu mūžu. Tātad galvenais veids, kā novadīt zināšanas no īslaicīgās atmiņas uz ilglaicīgo atmiņu, ir atkārtošana.

Ilglaicīgā atmiņa

Ilglaicīgo atmiņu var iedomāties kā cilvēka individuālo "bibliotēku", kurā informācija var glabāties dažādus laiku periodus. Piemēram, savu vārdu vai dzīvesvietu cilvēks atceras visu mūžu, bet cita informācija no ilglaicīgās atmiņas "aiziet". Attiecībā uz to, kāpēc tā notiek, ir divas teorijas:

• pirmā apgalvo, ka no ilglaicīgās atmiņas patstāvīgi un bez pēdām izzūd tā informācija, kuru cilvēks neizmanto;
• otrā, ka informācija neizzūd, bet gan "sajaucas" ar jau esošo informāciju, kā rezultātā cilvēks to neapzinās

Abi šie mehānismi darbojas vienlaicīgi un "šķiro" visu ilglaicīgās atmiņas informāciju — nevajadzīgo dzēš, atbrīvojot vietu jaunajai, bet vajadzīgo sistematizē.

Operatīvā atmiņa

Operatīvā atmiņa kā no īslaicīgās, tā ilglaicīgās atmiņas atlasa vajadzīgo informāciju, tādējādi nodrošinot iespēju operatīvi atcerēties to informāciju, kas ir saglabāta atmiņā.

Iedalījums pēc aktivitātes

Tēlainā atmiņa

Atmiņas veidus, kurus iedala atkarībā no iegaumēšanas fiziskās vai psihiskās aktivitātes specifikas — dzirdes, redzes, ožas un taustes kopā sauc par tēlaino atmiņu. Pēc uzbūves sarežģītības tēlainajai atmiņai ir trīs līmeņi:

• atmiņas pēctēls;
• eidētiskā atmiņa;
• atmiņas priekšstati.

Atmiņas pēctēls

Ja cilvēkam liktu kādu laiku (10—15 sekundes) skatīties uz koši sarkanu kvadrātu un pēc tam to novāktu, viņš tajā vietā redzētu zilganzaļu kvadrātu. Turklāt šis tēls, kuru sauc par negatīvo pēctēlu, saglabātos 10—60 sekundes, tomēr dažādiem cilvēkiem šī tēla krāsa un saglabāšanās ilgums var būt dažāds. Taču ir arī pozitīvie pēctēli, piemēram, ja tumsā kāds objekts spoži izstaro gaismas, tad pēc gaismas pazušanas kādu laiku cilvēks turpina redzēt dabisko, spilgto priekšmeta tēlu.

Pēctēli ir īslaicīgās tēlainās atmiņas elementārā forma, uz kuras pamata veidojas ilgstošā tēlainā atmiņa eidētiskās atmiņas veidā (no grieķu: eidos — 'tēls', 'priekšstats')

Eidētiskā atmiņa

Eidētiskā atmiņa ir sarežģītāks tēlainās atmiņas līmenis - tās pamatā ir spēja detalizēti atsaukt atmiņā spilgtus priekšmetu un notikumu tēlus pēc to nozušanas no redzes loka.

Šāda atmiņa ļoti attīstīta bērniem, tāpēc bērni ļoti viegli iegaumē visu jauno un interesanto. Pieaugot cilvēks sāk operēt ar vārdiem, jēdzieniem. Informācija tiek iegaumēta ne ar tēlu palīdzību, bet izmantojot atkārtošanu, kas bieži ir neefektīva. No otras puses, cilvēks ar izteiktu redzes atmiņu var diezgan ilgi saglabāt eidētiskos attēlus, bez pūlēm tos noglabāt savā atmiņā un pat pēc vairākām nedēļām vai mēnešiem "caurskatīt" tos.

Atmiņas priekšstati

Daudz sarežģītāku tēlainās atmiņas līmeni veido atmiņas priekšstati, kuri veidojas uz pēctēlu un eidētiskās atmiņas tēlu bāzes. Atkarībā no tā, kā attīstīti šie tēlainās atmiņas līmeņi, veidosies arī atmiņas priekšstati, no kā sastāv cilvēka ilgstošā atmiņa, kaut arī tas nav atmiņas priekšstatu attīstības vienīgais faktors.

Atmiņas priekšstati ir neizmērojami bagātāki par visiem citiem tēliem. Pirmkārt, atmiņas priekšstati veidojas uz visu maņu orgānu sniegtās informācijas pamata. Līdz ar to tādā tēlā tiek atspoguļotas dažādas priekšmeta īpašības, piemēram, skaidri saskatīt kāda priekšmeta formu, smaržu, krāsu un garšu (kā piemēru var saukt ābolu vai citronu). Otrkārt, atmiņas priešstati ar domāšanas palīdzību tiek intelektuāli pārstrādāti, piemēram, cilvēka priekšstats par koku parasti saistīts nevis ar konkrēta koka tēlu, bet gan vispārinātu koka tēlu. Treškārt, atmiņas priekšstati nav tēlu "sastinguši" attēli — tie pastāvīgi "tiek pārstrādāti", papildināti un vispārināti.

Vārdiski loģiskā atmiņa

Vārdiski loģiskā atmiņa ir daudz sarežģītāks un specifiskāks cilvēka atmiņas veids. Vārdi kalpo ne tikai priekšmetu apzīmēšanai, ar to palīdzību tiek iegaumēta lielākā daļa informācijas. Klausoties mutiski pasniegtu informāciju vai lasot grāmatu, kur informāciju sniedz rakstu valoda, cilvēki var to iegaumēt, saglabāt atmiņā un atcerēties.

Taču vārdiski loģiskajai atmiņai nav raksturīga vārdu precīza iegaumēšana vai burtiska visa dzirdētā vai izklāstītā saglabāšana. Vārdiski loģiskā atmiņa vienmēr pārstrādā informāciju, izdalot no tās svarīgāko. Tātad šis atmiņas veids ir cieši saistīts ar domāšanu. Tādēļ cilvēks spēj iegaumēt daudz materiāla, ko tas iegūst no vārdiskās informācijas un grāmatām, bet nespēj saglabāt šīs informācijas burtisku saturu.

Emocionālā atmiņa

Emocionālā atmiņa ļauj cilvēkam iegaumēt, saglabāt un atcerēties pārdzīvotās izjūtas. Cilvēki var nobāl, atceroties pārdzīvotās bailes, vai nosarkt, atceroties rīcību, kas kādreiz izsaukusi kauna sajūtu. Emocionālās atmiņas attīstības līmenis cilvēkiem var būt dažāds — vieniem tā var būt vairāk, citiem mazāk izteikta. Šīs atmiņas veids piedalās cilvēka uzvedības regulēšanā, motivējot cilvēkus atkārtoti apmeklēt patīkamās vietas vai darīt patīkamās aktivitātes, bet izvairīties no situācijām, kurās ir iegūtas negatīvas emocijas.