Arheoloģija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Arheoloģija (grieķu: ἀρχαῖος (arhaīos) — ‘sens’; -λογία (-logiā) — ‘mācība’) ir vēstures zinātnes nozare, kas pēta vēsturi, izmantojot lietiskos vēstures avotus — arheoloģiskos pieminekļus (senlietas, senās celtnes, apbedījumus). Šīs liecības parasti iegūst arheoloģiskajos izrakumos. Kaut gan pirmie arheoloģiskie izrakumi izdarīti tālā senatnē (6. gadsimtā p.m.ē.), par zinātni arheoloģija izveidojās tikai 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā.
Par lielāko daļu cilvēces vēstures nav nekādu rakstisku liecību — rakstība parādījās tikai pirms 5000 gadiem, turklāt tikai atsevišķām civilizācijām. Šīs civilizācijas, protams, šobrīd ir vispazīstamākās — vēsturnieki tās ir varējuši pētīt jau ilgu laiku. Bet arī par vietām, no kurām saglabājušās rakstiskas liecības, zināms maz — bieži tās apraksta tikai valdnieku un augstāko šķiru situāciju un viedokli.
Tā kā arheoloģija ir plaša zinātne, tad to mēdz sīkāk iedalīt vai nu pēc perioda, piemēram, aizvēstures vai jauno laiku arheoloģijā, vai nu pēc ģeogrāfiskās vietas, piemēram, klasiskajā vai Senās Divupes arheoloģijā. Dažreiz arheoloģijas apakšnozares ir praktiski neatkarīgas nozares, piemēram, zemūdens arheoloģija, kas pēta kuģu vrakus vai citas ūdenī atstātas cilvēces darbības pēdas, un arheologiem ir jābūt prasmīgiem ūdenslīdējiem. Arheoloģiju dažreiz jauc ar paleontoloģiju, kas pēta aizvēsturiskos augus un dzīvniekus nevis cilvēkus un to priekštečus.[1]