deceptivus

Latin

Etymology

From decipiō +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deː.kepˈtiː.u̯us/, [d̪eːkɛpˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /de.t͡ʃepˈti.vus/, [d̪et͡ʃepˈt̪iːvus]

Adjective

dēceptīvus (feminine dēceptīva, neuter dēceptīvum); first/second-declension adjective

1. deceptive

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	dēceptīvus	dēceptīva	dēceptīvum		dēceptīvī	dēceptīvae	dēceptīva
genitive	dēceptīvī	dēceptīvae	dēceptīvī		dēceptīvōrum	dēceptīvārum	dēceptīvōrum
dative	dēceptīvō	dēceptīvae	dēceptīvō		dēceptīvīs
accusative	dēceptīvum	dēceptīvam	dēceptīvum		dēceptīvōs	dēceptīvās	dēceptīva
ablative	dēceptīvō	dēceptīvā	dēceptīvō		dēceptīvīs
vocative	dēceptīve	dēceptīva	dēceptīvum		dēceptīvī	dēceptīvae	dēceptīva

Descendants

• Catalan: deceptiu
• Middle French: déceptif
  • → English: deceptive
  • French: déceptif
• Italian: decettivo

References

• deceptivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.