Šūna
From Wikipedia, the free encyclopedia
Šūna (latīņu: cellula) ir dzīvo organismu pamatvienība, kas funkcionē patstāvīgi un iekļaujas organisma kopējā darbībā. Visi organismi sastāv no vienas vai vairākām šūnām. Pēc šūnas uzbūves organismus iedala eikariotos (vienšūņi, dzīvnieki, augi, aļģes un sēnes) un prokariotos (baktērijas, arheji). Jaunas šūnas rodas, daloties vecajām šūnām. Daudzšūnu organismos līdzīgas uzbūves šūnas veido audus. Visas šūnas sastāv no membrānas, citoplazmas un organoīdiem. Lielākā daļa augu un dzīvnieku šūnu ir saskatāmas tikai ar mikroskopu, to izmēri ir starp 1 un 100 μm.[1]
- Šis raksts ir par dzīvo organismu pamatvienību. Par citām jēdziena šūna nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Cilvēks pirmo reizi novēroja un līdz ar to arī atklāja šūnas 17. gadsimtā, kad tika izgudrots mikroskops. Pētot korķa uzbūvi, tās saskatīja angļu biologs Roberts Huks (Robert Hooke). 1665. gadā tika izdota viņa grāmata Mikrogrāfija (Micrographia), kurā pirmo reizi lietots termins šūna.[2] Apkopojot vairāku zinātnieku pētījumus un it īpaši balstoties uz botāniķa Matiasa J. Šleidena (Matthias Jakob Schleiden) darbiem, vācu zoologs Teodors Švāns (Teodor Schwann) pierādīja, ka augu un dzīvnieku šūnas ir līdzīgas.[3] 1839. gadā viņš formulēja šūnu teoriju, kurā teikts, ka visi organismi sastāv no vienas vai vairākām šūnām un šūna ir struktūru un funkciju pamatvienība visos dzīvajos organismos. 1855. gadā Rūdolfs Virhovs (Rudolf Virchow) teoriju papildināja ar vēl vienu tēzi, ka jaunas šūnas rodas no iepriekš eksistējušām šūnām[2] un ka tās satur iedzimtības informāciju, kas nepieciešama, lai regulētu šūnas funkcijas un nodotu informāciju nākamo paaudžu šūnām.[4] Uz Zemes šūnas parādījās vismaz pirms 3,5 miljardiem gadu.[5][6][7]