Ķīnas Republika (1912—1949)
From Wikipedia, the free encyclopedia
Ķīnas Republika apzīmē haotisku posmu Ķīnas vēsturē no 1911. gada 10. oktobra revolūcijas līdz Ķīnas Tautas Republikas proklamēšanai 1949. gada 1. oktobrī. Ķīnas Republika Taivānā sevi uzskata par šīs republikas turpinājumu. Pastāvēšanas laikā Ķīnas Republika par savām teritorijām uzskatīja arī Krievijas Impērijas (vēlāk PSRS) atkarībā nonākušo Mongoliju, japāņu iekaroto Taivānu un Mandžūriju, kā arī vairākas strīdīgās un autonomas teritorijas Centrālāzijā un Himalajos, no kuriem lielākās bija Tibeta un Siņdzjana.
Republiku pasludināja 1912. gada 1. janvārī, un tās pastāvēšanas pirmajos piecos gados bija divi neveiksmīgi mēģinājumi atjaunot impēriju. Pēc Beijaņas armijas komandiera, prezidenta (1912-15), imperatora (1915-16) Juaņa Šikaja nāves centrālā valsts vara sadalījās vairāku reģionālo militāro grupējumu rokās, kas veidoja tā saukto Beijaņas valdību. No Pekinas padzītā revolūcijas vadoņa Suna Jatsena atbalstītāji izveidoja varas bāzi Ķīnas dienvidu piekrastē, no kuras Čans Kaiši 1926. gadā sāka Ziemeļu karagājienu, lai apvienotu valsti Gomiņdan partijas varā.
Nankinas desmitgades laikā no 1927. līdz 1937. gadam Ķīnas centrālajā daļā Gomiņdans centās strauji attīstīt un reformēt valsti, lai arī partijas varu nepārtraukti apdraudēja iekšējie un ārējie militārie konflikti, lielākie no kuriem bija pilsoņu karš ar Mao Dzeduna komunistiem un Japānas Impērijas iebrukums. No 1931. gada Japāna iekaroja lielus Ķīnas ziemeļu, centra un dienvidu rajonus, kuru pārvaldei izveidoja vairākas vasaļvalstis. Pēc Japānas kapitulācijas 1945. gadā ātri atsākās Ķīnas pilsoņu karš starp Gomiņdana nacionālistiem un komunistiem, kurā uzvaru guva Mao Dzeduna vadītie komunisti, 1949. gadā piespiežot Čanu Kaiši ar atbalstītājiem bēgt uz Taivānu.