Voldemārs Reinholds
From Wikipedia, the free encyclopedia
From Wikipedia, the free encyclopedia
Andrejs Voldemārs[lower-alpha 1] Reinholds (1903. gada 23. jūnijs — 1986. gada 4. jūlijs) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks. Vācu krusta zeltā un Dzelzs krusta Bruņinieka krusta kavalieris.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Dzimis Bauskā.[4] Dienestu Latvijas armijā uzsācis 1. Kurzemes kājnieku divīzijas 2. Ventspils kājnieku pulkā. No 1925. gada līdz 1939. gadam dienējis 3. Latgales kājnieku divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā.[4] Kā septītais labākais Kājnieku nodaļā 1926. gada 1. septembrī Reinholds pabeidza Kara skolu ar I šķiru, iegūstot leitnanta dienesta pakāpi (skaitot no 1925. gada 1. septembra).[5][6] 1929. gada 11. novembrī Reinholdu paaugstināja par virsleitnantu (skaitot no 1928. gada 1. septembra).[3] 1937. gadā 10. novembrī Reinholds pabeidza Armijas militār-fiziskās audzināšanas kursus.[7] 1941. gada jūnijā viņš brīvprātīgi pameta armiju.[4]
1941. gada 4. septembrī no brīvprātīgajiem[8] tika uzsākta pirmā latviešu kārtības dienesta bataljona (16. Zemgales kārtības dienesta (policijas) bataljonu) formēšana.[4] Neilgi pirms izbraukšanas uz fronti par bataljona 3. rotas komandieri iecēla Voldemāru Reinholdu.[4][9] Bataljons nodarbojās ar dzelzceļu apsardzību, partizānu apkarošanu, kā arī kaujas uzdevumu izpildi Ļeņingradas frontes aizmugurē (Dno, Staraja Rusas, Ilmeņa ezera un Soļcu rajonā).[4][8] 1942. gada beigās Reinholdu paaugstināja par kapteini (1944. gadā majors).[9][10]
1943. gada janvāra beigās divus latviešu policijas bataljonus atvilka no frontes uz Krasnoje Selo, lai uz to pamata sāktu formēt Latviešu SS brīvprātīgo brigādi (vēlākā 19. grenadieru divīzija).[11] 3. februārī 16. Zemgales bataljonu iekļāva brigādē.[4] 8. februārī bataljons ieradās Krasnoje Selo un tas tika iekļauts brigādes 42. pulkā kā III bataljons.[11] 1943. gadā Reinholds tika iecelts par iepriekšminētā pulka III bataljona komandieri.[12] 1943. gada 24. oktobrī apbalvots ar Dzelzs krusta II pakāpi (vēlāk apbalvots arī ar I pakāpi).[1] 1944. gada 28. novembrī Reinholdu apbalvoja ar Vācu krustu zeltā.[2] Leģiona sastāvā nogājis kauju ceļu no Volhovas līdz pat Kurzemes cietoksnim. Kurzemes cietoksnī 1945. gada 15. martā Reinholds pārņēma 19. divīzijas 43. grenadieru pulka komandēšanu, jo tā komandieris pulkvedis Roberts Osis tika iecelts par korpusa sakaru virsnieku pie Potsdamā nodibinātās Latviešu nacionālās komitejas.[2][11][13] Pašās kara beigās (1945. gada 9. maijā) apbalvots ar augstāko tā laika Vācijas militāro apbalvojumu Dzelzs krusta Bruņinieka krustu.[14]
Pēc Vācijas kapitulācijas Reinholds gūstā nepadevās.[15] Kopā ar vairākiem biedriem viņš devās mežos, lai turpinātu cīņu. Pirmajos četros mēnešos viņi plānoja izlauzties līdz Vācijai, tomēr tika notverti. Reinholdam izdevās izlekt no auto un bēgt, kad viņi tika vesti uz nošaušanas vietu. Pēc tam viņš īsu laiku mitinājās pie radiniekiem Tukumā un tēva mājās Kurmenes pagastā. Vēlāk Reinholds pārcēlās uz Rīgu, kur ar izdomātu vārdu (Andrejs Ostrovskis) strādāja par elektriķi. Rīgā viņš sastapās arī ar citiem bijušajiem leģionāriem. Viens no tiem nodeva Reinholda īsto identitāti NKVD, kas viņu apcietināja 1948. gada 21. augustā. Reinholdam tika piespriesti 25 gadi ieslodzījuma nometnēs Vorkutā.[2]
1958. gada 21. augustā Reinholdu amnestēja. Reinholds atgriezās Rīgā, kur līdz 1977. gadam strādāja par elektriķi. Lai arī padomju drošības iestādes viņam rūpīgi sekoja, tomēr viņš turpināja uzturēt kontaktus ar citiem leģionāriem. 1986. gada 4. jūlijā Voldemārs Reinholds aizgāja aizsaulē Madlienas slimnīcā.[2]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
.svg){kind=small}
