Transformatīvās gramatikas teorija

Noams Čomskis, kurš ir dzimis 1928. gadā, popularitāti ir ieguvis ar savu transformatīvās gramatikas teoriju, kas savā laikā revolucionāri ietekmēja lingvistikas attīstības virzienu. Viņa teorijas pamatā ir uzskats, ka valodas vēsturiskā un tātad arī zinātniski pētāmā pamatvienība ir nevis skaņa, bet visvienkāršākais domu izsakošs teikums. Bieži vien teikumā ar vārdu, kas skaniski un saskaņā ar klasisko gramatiku ir vienāds, var izteikt kardināli atšķirīgas lietas. Tātad vārds ir domas izteikšanas līdzeklis un tā nozīme domāšanā netiek dziļāk analizēta.

Saskaņā ar transformatīvās gramatikas teoriju, katrs saprotams teikums ir pakļauts ne vien konkrētajai valodai, bet arī kaut kādām dziļākām struktūrām, universālai gramatikai, kas ir atkarīga no cilvēka smadzeņu uzbūves. Čomskis uz gramatiku skatās ne vien kā uz runas, bet arī kā uz domas gramatiku, kas to padara par psiholingvistisku skatījumu. Tāpat jāatzīmē, ka Čomskis pieņem, ka valoda, sekojot domai, ir nepārtraukti mainīga, nevis savā būtībā sastingusi. Valoda pakļaujas jaunajām situācijām, kas rodas cilvēka darbības vai citu apstākļu rezultātā.

Čomskis uzsver valodas spēju mainīties un spēju ar vienu un to pašu vai dažkārt ļoti līdzīgu frāzi reizēm izteikt pavisam atšķirīgas lietas. Tātad viņš uzskata, ka pastāv kādi valodā neizteikti principi, pēc kuriem cilvēks darbojas un valoda ir tikai kā pastarpināts instruments šo principu izpaušanai. Citiem vārdiem, bērns jau piedzimst ar zināmiem priekšstatiem par to, kādi ir vispārīgie valodas darbības principi, un, mācoties valodu, viņš iemācās vien vārdu secību teikumā.

Arī Noama Čomska teorijai līdzīgu viedokli izsaka pazīstamais valodas filozofs Ludvigs Vitgenšteins savā darbā "Traktāts", atzīstot, ka pastāv lietas un parādības, kuras ar valodas palīdzību nav iespējams izteikt. Tas nozīmē, ka valoda netiek vispārināta līdz domu veidojošam fenomenam vai vismaz tāds valodas aspekts netiek uzsvērts.
Jāatzīst, ka Čomska uzskati ir grūti saskaņojami ar eksperimentālajiem pētījumiem, kurus veicis žans Piažē un kurus komentējis Ļevs Vigotskis. Var gan pieņemt, ka runas jeb valodas un domāšanas attīstība darbojas pēc savstarpēji nesaistītiem principiem, tomēr šāds princips ir grūti iedomājams, zinot cilvēkam raksturīgo spēju zināšanas, kas iegūtas vienā jomā, attiecināt uz citām jomām.
Lai gan Noams Čomskis ir uzskatāms par lingvistu, viņa idejas lielā mērā ir ietekmējušas arī psiholingvistikas tālāko attīstību, kas arī nav brīnums, jo psiholingvistika sastāv no divām daļām, no kurām lingvistika ir informatīvā bāze un psiholoģija — analīzes pamats.

Čomska ieguldījums lingvistikā lielākoties ir saistāms ar jaunu skatījumu uz sintakses pamatprincipiem. Tas nozīmē, ka viņš ierosina formālo skatījumu aizstāt ar elastīgāku, vairāk cenšoties izprast teikuma vienotību ar domāšanas procesiem. Tomēr arī viņa ideju ietekme uz tālāko psiholingvistikas attīstību ir neapstrīdama.