From Wikipedia, the free encyclopedia
HTC-Highroad (UCI komandas kods: THR), iepriekš arī Team Telekom un T-Mobile-Team, bija profesionāla šosejas riteņbraukšanas komanda. Tās pēdējais galvenais sponsors bija HTC Corporation, Taivānas viedtālruņu ražotājs. Komanda tika likvidēta pēc 2011. gada sezonas beigām, kad nespēja atrast jaunu sponsoru.[1] High Road Sports bija komandas menedžera Boba Steipltona pārvaldības uzņēmums. Iepriekš komandu sponsorējuši arī Columbia Sportswear un Deutsche Telekom.
 | ||
| UCI kods | THR | |
|---|---|---|
| Reģistrēta |
 ASV | |
| Izveidota | 1991 | |
| Likvidēta | 2011 | |
| Disciplīna | Šoseja | |
| Statuss | UCI ProTeam | |
| Velosipēdi | Specialized | |
| Menedžeris | Bobs Steipltons | |
| 1991–2003 2004–2007 2007–2008 2008 2009 2010 2011 |
Team Telekom T-Mobile-Team Team High Road Team Columbia Team Columbia-High Road Team Columbia-HTC Team HTC-Columbia HTC-Highroad | |
| ||
Komandu 1991. gadā izveidoja ar nosaukumu Team Telekom, un to sponsorēja Deutsche Telekom. 2004. gadā nosaukumu nomainīja uz T-Mobile-Team.
2010. gada sezonā komandu pārstāvēja Latvijas riteņbraucējs Aleksejs Saramotins, bet 2011. gada sezonā — Gatis Smukulis.
1988. gada beigās bijušais pasaules čempions Henī Keipers izveidoja Vācijas riteņbraukšanas komandu, kuru sponsorēja Štutgartes pilsēta, un tā izmantoja Eddy Merckx velosipēdus. 1989. gadā komandu sauca Stuttgart-Merckx-Gonsor un tajā bija deviņi braucēji (ieskaitot Udo Beltsu). Tobrīd Vācijā nebija nevienas citas augsta līmeņa riteņbraukšanas komandas un galvenajās Vācijas sacensībās Rund um den Henninger Turm vācu braucējs pēdējo reizi bija uzvarējis 1970. gadā, kad to paveica Rūdijs Altigs. Komandas pirmajā pastāvēšanas gadā tās braucējs Dariuss Kaizers guva pirmos panākumus, uzvarot Vācijas šosejas riteņbraukšanas čempionātā. 1990. gadā komandas nosaukums kļuva par Stuttgart-Mercedes-Merckx-Puma Beltss atkārtoja panākumus, kļūstot par Vācijas čempionu.
1991. gadā par galveno sponsoru kļuva Deutsche Telekom un komandas nosaukums tika mainīts uz Telekom-Mercedes-Merckx-Puma.[2] Saskaņā ar komandas vadītāja Gēdelfrota interviju, pieņemt Telekom piedāvājumu pārņemt komandas vadību, viņu iespaidoja Beltsa iegūtā 17. vieta 1991. gada Vuelta a España. Gēdelfrots piesaistīja vairākus spēcīgus braucējus, ieskaitot klasiku speciālistu un 1991. gada Parīze-Rubē uzvarētāju Marku Madio. Beltss komandā bija iesaistīts jau no tās pirmssākumiem 1989. gada un komandā palika līdz 2003. gadam, turpinot gūt sasniegumus, uzvarot 1992. gada Giro d'Italia 19. posmā. Jenss Hepners 1992. gada Tour de France kopvērtējumā ierindojās desmitajā vietā.[3]
Telekom komanda slēdza līgumus ar visiem tābrīža daudzsološjaiem Vācijas riteņbraucējiem, kuri sāka gūt panākumus. To skaitā bija Jenss Hepners un Kristians Henns 1992. gadā, Ēriks Cābels, Rolfs Aldags un Stefens Vesemans 1993. gadā un Jans Ulrihs 1994. gadā. Daudzi no šiem braucējiem komandā palika vairāk kā desmit gadus. Olafs Ludvigs 1993. gadā parakstīja līgumu ar komandu, un tajā noslēdza savu karjeru, vēlāk turpinot darbu komandas vadībā. 1994. gadā Cābels guva pirmo UCI šosejas riteņbraukšanas Pasaules kausa uzvaru komandas vēsturē, uzvarot Parīze-Tūra braucienā.
1993. gadā komanda atkal guva panākumus Vācijas čempionātā grupas braucienā. Tas bija iesākums komandas 11 gadu dominancei, kad tā 11 gadus pēc kārtas paturēja Vācijas čempiona kreklu. Daudzi no panākumiem bagātajiem komandas braucējiem, kuri pavadīja vairākus savus karjeras gadus Telekom komandā, kļuva par Vācijas čempioniem – Bernds Grēne 1993. gadā, Jenss Hepners 1994. gadā, Beltss 1990., 1995. un 1999. gadā, Khristians Henns 1996. gadā, Jans Ulrihs 1997. un 2001. gadā, Ēriks Cābels 1998. un 2003. gadā, Rolfs Aldags 2000. gadā, Danilo Hondo 2002. gadā un beidzot Andreass Klēdens 2004. gadā.
Komanda drīz kļuva atpazīstama starptautiskajā riteņbraukšanā, tomēr netika uzaicināta piedalīties 1995. gada Tour de France. Vēlāk tika atļauts izveidot apvienoto komandu ar ZG Mobili, iekļaujot sešus Telekom dalībiekus — Rolfu Aldagu, Udo Beltsu, Jensu Hepneru, Vladimiru Pulņikovu, Ēriku Cābelu un Olafu Ludvigu, bet no ZG Mobili tikai trīs braucējus. Cābels uzvarēja divos no sacensību posmiem.
Nākamajos divos gados komanda sāka gūt starptautiska mēroga panākumus. Godefrots piesaistīja Dānijas braucēju Bjarni Rīsu, kurš 1995. gada Tūrē bija finišējis trešajā vietā. B. Rīss uzvarēja 1996. gada Tour de France, tobrīd 22 gadus vecajam vācu atbalsta braucējam Janam Ulriham finišējot otrajā vietā. Cābels ieguva savu pirmo no sešiem zaļajiem krekliem, uzvarot punktu sacensībā. Beltss uzvarēja Sansevastjanas klasikā un Vesemans otro reizi uzvarēja vairāku posmu sacensībās Miera braucienā. Telekom komandai tas bija pirmais no diviem panākumiem šajās sacensībās.
1997. gada Tour de France uzsāka Ulriha kā komandas līdera periodu. Ulrihs ar Rīsa atbalstu uzvarēja šajās sacensībās. Team Telekom uzvarēja arī Tūres komandu vērtējumā. Rīss gada sākumā bija uzvarējis Pasaules kausa sacensībās Amstel Gold Race. Beltss triumfēja Critérium du Dauphiné Libéré, bet Cābels Milāna – Sanremo pirmo no četrām reizēm, pārstāvot komandu. Ulrihs uzvarēja arī Hamburgas čempionātā un nākamajā gadā sacensības tika iekļautas Pasaules kausa kalendārā. Tajā 1999. gadā atgriezās arī Deutschland Tour sacensības kā pierādījums tābrīža riteņbraukšanas popularitātei Vācijā. Lai arī Ulrihs krita un izstājās Team Telekom uzvarēja pirmajās šajās sacensībās, par čempionu kļūstot Hepneram. 2001. gadā šo panākumu atkārtoja Aleksandrs Vinokurovs.
Ulrihs 1998. gada Tour de France ierindojās otrajā vietā, bet uzvarēja 1999. gada Vuelta a España, pēc tam, kad bija ceļa savainojuma dēļ izlaidis 1999. gada Tour de France. Pēc uzvaras Vuelta, Ulrihs kļuva par Pasaules čempionu individuālajā braucienā un nākamā gada laikā varēja valkāt čempiona kreklu individuālajos braucienos. Šo titulu viņš vēlreiz izcīnīja 2001. gadā. Nākamajā gadā Cābels uzvarēja Pasaules kausa kopvērtējumā, uzvarot gan Milāna – Sanremo, gan Amstel Gold Race sacensībās, bet Ulrihs atkal ierindojās otrajā vietā 2000. gada Tour de France, zaudējot Lānsam Ārmstrongam. Ulrihs ieguva zelta medaļu olimpisko spēļu grupas braucienā un sudraba medaļu individuālajā braucienā. 2001. gadā Cābels ceturto reizi uzvarēja Milāna – Sanremo, bet Ulrihs kārtējo reizi bija otrais Tour de France, kamēr Cābels uzvarēja sešos posmos, skaitot kopā 2001. gada Tūri un Vuelta. Kazahu braucējs Aleksandrs Vinokurovs 2002. gadā uzvarēja Parīze–Nica vairāku posmu sacensībās, to viņš atkārtoja arī 2003. gadā, kad viņš uzvarēja arī Amstel Gold Race un Tour de Suisse. 2003. gadā Ulrihs pameta komandu, pārejot uz Team Bianchi un Vinokurovs kļuva par komandas līderi 2003. gada Tour de France. Viņš finišēja trešajā vietā aiz otrās vietas ieguvēja Ulriha. Cābels uzvarēja 2003. gada Parīze-Tūra, bet Itālijas braucējs Daniele Nardello Züri-Metzgete braucienā.
Komanda pastāvīgi bija viena no labākajām profesionālajām komandām un turpināja parakstīt līgumus ar talantīgiem tā laika 1998. gadā komandā iekļāvās Andreass Klēdens, 1999. gadā Jergs Jakše, 2000. gadā Matiass Keslers, 2002. gadā Stefans Šūmahers. Komandai pievienojās arī vairāki panākumus jau guvuši ārvalstu sportisti kā Georgs Totšnigs, Aleksandrs Vinokurovs, Keidels Evanss, Santjago Botero un Paolo Savoldelli.
Līdz ar 2004. gadu komanda mainīja nosaukumu uz T-Mobile. Komandā atgriezās Jans Ulrihs. Komanda guva lielus panākumus, ieskaitot Stefana Vesemana uzvaru Flandrijas tūrē. Tuvojoties 2004. gada Tour de France, Klēdens kļuva par Vācijas čempionu grupas braucienā un Ulrihs uzvarēja Tour de Suisse, kā arī Vinokurovam nestartējot, bija komandas līderis Tour de France. Jans Ulrihs finišēja ceturtais, bet Klēdens bija labākais komandas pārstāvis, ieņemot otro vietu. T-Mobile uzvarēja komandu klasifikācijā. 2005. gada pavasara sezonā Vinokurovs uzvarēja Ljēža–Bastoņa–Ljēža klasiskajās sacensībās. Ulrihs kā komandas līderis ierindojās trešajā vietā kopvērtējumā 2005. gada Tour de France. Aleksandrs Vinokurovs brauca, atbalstot Ulrihu un ierindojās piektajā vietā, uzvarot divos posmos, ieskaitot pēdējo ar finišu Elizejas laukos. Vēl vienu posmu uzvarēja komandas itāļu pārstāvis Džuzepe Guerīni, bet komanda atkārtoja iepriekšējā gada panākumu un uzvarēja komandu konkurencē. Sezonas beigās Cābels trešo reizi uzvarēja Parīze–Tūra sacensībās.
2005. gada jūlijā Tour de France laikā Vinokurova līguma termiņš tuvojās beigām un baumoja par to, ka līgums varētu netikt pagarināts. Četras dienas līdz tūres beigām viņš paziņoja, ka pametīs komandu, lai realizētu savu mērķi uzvarēt Tour de France kā savas komandas līderis[4] un pēc tūres viņš pievienojās Liberty Seguros komandai.[5] Pēc 13 pavadītiem gadiem Team Telekom un T-Mobile, komandu pameta arī Ēriks Cābels, lai brauktu jaunizveidotajā Team Milram.[6] Pirms 2006. gada sezonas Valter Godefrots atkāpās no komandas vadītāja amata un par to kļuva Olafs Ludvigs.
Pirms 2006. gada Tour de France notika ievērojamākais skandāls kopš 1998. gada tūres, kad no sacensībām Strasbūras prologa priekšvakarā tika izslēgti trīspadsmit sportisti, kuri bija saistīti ar Spānijas dopinga skandālu. To skaitā bija Jans Ulrihs, kurš bija viens no favorītiem uz uzvaru sacensībās, kā arī cits T-Mobile sportists Oskars Sevilja, un komanda palika septiņu dalībnieku sastāvā.
9. jūlijā komanda paziņoja, ka atlaiž tās sporta direktoru Rūdiju Pevenažē saistībā ar parādīšanos Jana Ulriha Spānijas asins dopinga skandālā. Komandas ģenerālmenedžeris Olafs Ludvigs teica: "Līgums starp T-Mobile un Pevenažē tika pārtraukts 30. jūnijā".[7]
2006. gada 21. jūlijā T-Mobile komanda atlaida Janu Ulrihu sakarā ar dopinga pārkāpumu izmeklēšanu.[8]
2006. gada Tour de France T-Mobile uzvarēja komandu klasifikācijā trešo gadu pēc kārtas, Andreass Klēdens otro reizi nokļuva uz pjedestāla (trešā vieta), Matiass Keslers uzvarēja trešajā posmā, Serhijs Hončars uzvarēja divos individuālajos braucienos (7. un 19. posms) un valkāja dzelteno krekliņu trīs dienas (pēc 7.-9. posma).
Pēc Tour de France komanda pilnībā izmainījās; komandas vadītājs Olafs Ludvigs pameta komandu un viņu aizvietoja Bobs Steipltons. Rolfs Aldags, Ellens Peipers un Tristans Hofmans kļuva par sporta direktoriem. Ulrihs, Sevilja un Pevenažē tika atskaitīti no komandas. Ar vairākiem braucējiem, kuri komandā bija jau ilgstoši, kā Stefens Vesemans, Andreass Klēdens un Matiass Keslers līgums netika pagarināts. Jergs Ludevigs netika pieteikts sacensībām un viņa līgums netika pārslēgts saistībā ar viņa nolūkiem dopinga lietošanā iepriekšējā karjeras laikā un pirms pievienošanās T-Mobile. Edijs Macoleni, kurš komandā bija pirmo gadu, arī to pameta. Brema Šmita un Basa Gillinga līgumi arī netika pagarināti.[9] Lotārs Heinrihs, komandas ārsts kopš 1995. gada un Andreass Šmits izveidoja jaunu, pilnīgāku pārbaužu sistēmu. Pēc atklājumiem Operación Puerto izmeklēšanā Heinrihs gandrīz izlēma pamest sportu, bet tomēr pievienojās Steipltonam un citiem komandas darbiniekiem, lai radītu jaunu iekšējās kontroles sistēmu un veselības pārbaudes. Tām viņaprāt, vajadzēja parādīt, ka T-Mobile sportisti bija tīri un atgriezt uzticamību sportam.[10]
2007. gada maijā vairāki bijušie komandas braucēji atzinās aizliegtu vielu lietošanā (ieskaitot EPO), pārstāvot komandu 1990. gadu vidū. Viņu skaitā bija Ēriks Cābels, Rolfs Aldags, Brians Holms,[11] Bjarne Rīss,[12] Berts Dītss, Udo Beltss un Kristians Henns, ieskaitot sezonas, kurās Rīss un Ulrihs uzvarēja Tour de France.[13] Komandas ārsti Andreass Šmits un Lotārs Heinrihs arī atzinās līdzdalībā aizliegto vielu sagādes organizēšanā. Heinrihs līdz 2007. gada 3. maijam bija komanda sporta direktors, līdz viņu atstādināja pēc apsūdzībām bijušā komandas dalībnieka Žefa d'Onta autobiogrāfijā.[14]
Ar mērķi radīt atjauninātu veidolu, 2007. gada Tour de France tika pieteikts jauns komandas sastāvs un publiskota pretdopinga attieksme. Tomēr komandas dalībnieks Patriks Sinkevičs uzrādīja paaugstinātus testosterona rādītājus treniņnometnes laikā.[15] Testu rezultāti tika paziņoti tikai pēc tam, kad Sinkevičs bija izstājies no tūres savainojuma dēļ. Brīdī, kad komanda viņu diskvalificēja, viņš joprojām atradās slimnīcā. 31. jūlijā līgums ar viņu tika lauzts.
2007. gada novembrī Deutsche Telekom AG paziņoja, ka pārstās sponsorēt riteņbraukšanu, lēmumam stājoties spēkā nekavējoties. Komanda turpin'ja darbību ar nosaukumu "Team High Road" līdz 2008. gada jūnijam.[16] Komanda 2008. gada februārī mainīja licences reģistrācijas valsti, no Vācijas pārceļoties uz ASV.[17] Komanda darbību turpināja tikai ar līdzekļiem, ko atvēlēja tās īpašnieks Bobs Steipltons, jo komandai nebija laika meklēt jaunus sponsorus nākamajam gadam. Komandai izdevās veiksmīgs starts — Luksemburgas sportists Kims Kirhens uzvarēja klasiskajās La Flèche Wallonne sacensībās. Šie rezultāti un sniegums 2008. gada Giro d'Italia palīdzēja komandai nodrošināt sponsorus līdz gada beigām.
2008. gada 15. jūnijā Columbia Sportswear paziņoja par triju gadu sponsorēšanas līgumu ar komandu, sākot no 5. jūlija, kad sākās Tour de France sacensības. Komandas jaunais nosaukums bija Team Columbia. Sponsoru līgums iekļāva gan vīriešu, gan sieviešu komandu. Paziņojums par jauno sponsoru līgumu sakrita ar panākumiem bagātu tūri, kurā koamnda uzvarēja piecos posmos (četros no tiem britu sprinteris Marks Kevendišs) kā arī komandas līderis Kims Kirhens četras dienas bija kopvērtējuma līderis, kā arī vairākas dienas punktu klasifikācijas līderis.[18]
2008. gadu komanda noslēdza kā otrā labākā komanda aiz Team CSC CQ Team Ranking rangā.[19]
2009. gada 29. jūnijā HTC paziņoja, ka noslēgusi trīs gadu sponsorēšanas līgumu ar komandu, sākot no 2009. gada Tour de France.[20] Jaunais komandas nosaukums bija eam Columbia-HTC. Tāpat kā Columbia Sportswear līgums, HTC sponsorēšana iekļāva gan vīriešu, gan sieviešu komandu. Komanda guva labus panākumus 2009. gada Tour de France, Markam Kevendišam uzvarot 6 posmos. Atmiņā paliekošākā no šīm uzvarām bija pēdējā posmā ar finišu Elizejas laukos Parīzē, kur viņš uzvarēja ar lielu pārsvaru; gandrīz 30 metriem. Tas ļāva viņa sprinta palīgam Markam Renšo finišēt otrajā vietā ar paceltām rokām. Vēlāk iznāca dokumentālā filma Chasing Legends, kurā bija attēlota 2009. gada tūre no HTC-Columbia skatu punkta.
Augustā labus rezultātus uzrādīja vispusīgais norvēģu talants Edvalls Boasons Hāgens, kurš uzvarēja divos posmos un kopvērtējumā tika uz pjedestāla Tour de Pologne, kā arī divos posmos un kopvērtējumā Eneco Tour. Pēc uzvarām posmos citās Lielajās tūrēs, Gregs Hendersons izcīnīja uzvaru Vuelta trešajā posmā.
Par spīti panākumu gūšanai, Team Columbia nespēja paturēt daudzus no saviem labākajiem braucējiem un lielā uzvaru skaita daudzas komandas tos vēlējās iegūst savā sastāvā 2010. gada sezonai. Tādi braucēji kā Kims Kirhens, Edvalls Boasons Hāgens, Maikls Berijs, Džordžs Hinkapī un Tomass Lovkvists izvēlējās komandu pamest. Kā aizvietotāji tika piesaistīti jauni un talantīgi braucēji kā Jans Giselinks, Rasmuss Guldhammers, Martins un Peters Velitss.
2010. gada 17. oktobrī Team Columbia HTC paziņoja par sadarbību ar Specialized 2011. gada sezonai. Specialized piegādāja komandai velosipēdu rāmjus, dakšas un ķiveres. Vairumā sacensību vīriešu komanda brauca ar S-Works Tarmac modeli, bruģētajām klasikām izvēloties S-Works Roubaix un Shiv TT individuālajā un komandu braucienā. Attiecīgi tikai ozmantotas arī jaunās S-Works Prevail un TT3.[21]
2011. gada 4. augustā ģenerālmenedžeris Bobs Steipltons paziņoja, ka Team HTC-Highroad 2011. gada sezonas beigās tiks likvidēta, jo nav izdevies atrast jaunu sponsoru.[1]
Pēdējās komandas sacensības bija Chrono des Nations, kuras notika 2011. gada oktobrī. Gan vīriešu, gan sieviešu komandas pārstāvji izcīnīja uzvaras — Tonijs Martins uzvarēja vīriešu 48 km individuālajā braucienā, bet Embera Nebena sieviešu 20 km sacensībās. Tas komandai pēdējā sezonā deva 121 uzvaru.[22]
HTC-Highroad tika atzīta par 2011. gada labāko komandu Cyclingnews.com vērtējumā,[23] kā arī ieguva Velonews balvu kā labākā komanda un labākā sieviešu komanda.[24]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
