Tetisa okeāns

Tetisa okeāns jeb Tetiss (grieķu jūras dievietes Tetīdas Τηθύς, Tethys ģermanizētā forma) ir senais okeāns, kas mezozoja ērā atradās starp Gondvānas un Laurāzijas kontinentiem. Šī okeāna paliekas veido Vidusjūru, Melno, Kaspijas un Arāla jūru.

Termina vēsture

Sistemātiski jūras fosiliju atradumi no Alpiem un Karpatiem Eiropā līdz pat Himalajiem Āzijā no seniem laikiem tika skaidroti ar Bībeles stāstu par lielajiem plūdiem. Ģeoloģijas attīstība ļāva datēt šos pārakmeņojumus, kas lika apšaubīt Bībeles skaidrojumu. 1893. gadā austriešu ģeologs Eduards Suess savā darbā "Zemes seja" pieļāva, ka šo teritoriju kādreiz klāja sens okeāns, kuru sengrieķu dievietes Tetīdas vārdā nosauca par Tetisu. Un tomēr vadoties no ģeosinklināļu teorijas līdz pat 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, kad nostiprinājās tektonisko plātņu teorija, tika uzskatīts, ka Tetiss pēc būtības bija ģeosinklināle, nevis okeāns. Tāpēc ilgu laiku tas ģeogrāfijā saucās par "ūdenstilpju sistēmu". Tika izmantoti arī tādi termini kā Sarmātu jūra vai Pontijas jūra.

Mūsdienu uzskati

Tiek uzskatīts, ka Tetiss eksistēja vairāk kā 800 mlj. gadu (pirms 850—5 mlj. gadu), atdalot senos Gondvanas un Laurāzijas kontinentus, kā arī to pēctečus. Tā kā par šo laiku notika kontinentu dreifs, tad Tetiss pastāvīgi mainīja savu konfigurāciju. No plaša Vecās pasaules okeāna tas pārtapa par Klusā okeāna rietumu līci, tad atkal Atlantijas—Indijas savienotājbaseinu, līdz sadalījās vairākās jūrās. Šajā sakarā ir pamatojums runāt par vairākiem Tetisa okeāniem:

Prototetiss (pirmskembrijs). Pēc zinātnieku domām Prototetiss izveidojās pirms 850 mlj. gadu sadaloties Rodinijas superkontinentam. Tas atradās Vecās pasaules ekvatoriālajā zonā un bija 6—10 tūkst. km. plats.
Paleotetiss (paleozojs, pirms 320-260 mlj. gadu): sniedzās no Alpiem līdz Cjiņlinam. Paleotetisa rietumu daļa bija pazīstama kā Rejas okeāns. Paleozoja beigās pēc Pangejas izveidošanās Paleotetiss kļuva par Klusā okeāna līci.

Mezotetiss (mezozojs, 200—66,5 mlj. gadu): stiepās no Karību jūras rietumos līdz Tibetai austrumos.
Neotetiss un Paratetiss (kainozojs, 66—13 mlj. gadu). Pēc Gondvanas sadalīšanās Āfrika (ar Arābiju) un Indostāna sāka kustību uz ziemeļiem, sašaurinot Tetisu līdz Indo—Atlantiskai jūrai. Pirms 50 mlj. gadu Indostāna savienojās ar Eirāziju, ieņemot pašreizējo stāvokli. Savienojās ar Eirāziju arī Afro—Arābijas kontinents (Spānijas un Omānas rajonā). Kontinentu satuvināšanās radīja Alpu—Himalaju kalnu kompleksa (Pireneji, Alpi, Karpati, Kaukāzs, Zagrosa, Hindukušs, Pamirs, Himalaji) pacelšanos, kas nošķīra no Tetisa tā ziemeļdaļu — Paratetisu.
Sarmātu jūra (kainozojs, 13—10 mlj. gadu): stiepās no Pannonijas jūras līdz Arālam ar salām Krimu un Kaukāzu. Sarmātu jūru raksturo izolācija no Pasaules okeāna un progresējošu atsāļošanos. Pirms apmēram 10 mlj. gadu Sarmātu jūra atkal savienojās ar okeānu Bosfora jūras šauruma rajonā. Šajā periodā tā tiek nosaukta par Meotisko jūru, kas sevī iekļāva Melno un Kaspijas jūras, kuras bija savienotas caur Ziemeļkaukāzu. Pirms 6 mlj. gadu Melnā jūra atdalījās no Kaspijas jūras. Šo jūru sadalīšanos daļēji noteica Kaukāza pacelšanās, daļēji Vidusjūras līmeņa pazemināšanās. Pirms 5—4 mlj. gadu Melnās jūras līmenis atkal paaugstinājās un tā atkal saplūda ar Kaspijas jūru izveidojot Akčagilas jūru, kura tālāk evolucionēja Apšeronas jūrā, kas iekļāva sevī Melno, Kaspijas un Arāla jūras appludinot Turkmēnijas un apakšējās Pievolgas teritorijas. Faktiski Sarmātu jūra eksistēja vēl pirms 500—300 tūkst. gadu.