Sebežas nacionālais parks
From Wikipedia, the free encyclopedia
Sebežas nacionālais parks (krievu: Себежский национальный парк) ir nacionālais parks Krievijas ziemeļrietumos, kas atrodas Pleskavas apgabala Sebežas rajonā, netālu no Latvijas un Baltkrievijas robežas. Tas tika izveidots 1996. gada 8.janvārī, lai aizsargātu ezeru apkaimes ainavas Pleskavas apgabala dienvidrietumos.[1] Parks aizņem 500 km² platību.
| Sebežas nacionālais parks | |
|---|---|
| Национа́льный парк «Се́бежский» | |
|
IUCN II kategorija (nacionālais parks) | |
 Sično ezers Sebežas nacionālajā parkā | |
  Sebežas nacionālais parks  Sebežas nacionālais parks | |
| Atrašanās vieta | Sebežas rajons, Pleskavas apgabals, Krievija |
| Tuvākā pilsēta | Sebeža |
| Koordinātas | 56°16′N 28°30′E |
| Platība | 500,21 |
| Dibināts | 1996. gada 8. janvāris |
| Pārvaldes institūcija | Federālā valsts iestāde "Nacionālais parks "Sebežskij"" |
| Mājaslapa | http://seb-park.ru/ |
Sebežas rajona dienvidrietumu daļa, kur atrodas nacionālais parks, pamatā ir ledāja veidota pauguraina ainava ar daudziem ezeriem.[2] Teritorija ir mežaina, ar priežu, egļu, jauktajiem un alkšņu mežiem.[3] Parks aizņem rajona dienvidrietumu stūri un robežojas ar Latviju un Baltkrieviju. Sebežas pilsētas centrs atrodas tieši uz ziemeļiem no parka, un pilsētas dienvidu daļa iekļauta parkā. Lielākā parka platība pieder Veļikajas upes baseinam, bet daži dienvidu apgabali pieder Daugavas baseinam. Lielākie parka ezeri ir Nečerica ezers, Sebežas ezers un Orono ezers.[4]
No parka 50 021 hektāriem 22 803 ha ir parkam nodotās mežu fonda zemes, 6 920 ha — ūdeņu fonda zemes, 18 678 ha — lauksaimniecības zemes, 1 080 ha — Sebežas pilsētas teritorija, 540 ha — rezerves zemes).[1]
Teritorija bijusi apdzīvota kopš senatnes. Viduslaikos tā bija pakļauta Pleskavas pilsētai. Cilvēki sākotnēji apmetās ezeru krastos un vēlāk arī starp tiem. Kopš 15. gadsimta apgabala piederību apstrīdēja Maskavija un Lietuvas lielkņaziste, līdz to 1772. gadā Polijas pirmās sadalīšanas laikā ieguva Krievija. Jau pirms 15. gadsimtam zemes tika plaši izmantotas lauksaimniecībai. 17. gadsimta beigās lauksaimniecībā iestājās krīze, daļēji saistīta ar Livonijas karu un daļēji ar novecojušajām zemkopības metodēm. 19. gadsimtā kokmateriālu ražošana ievērojami samazināja mežu platības; izplatīta bija zveja ezeros. 1950. gados daudzi purvi tika nosusināti un pārveidoti lauksaimniecības zemēs. 1990. gadu sākumā lauksaimniecība atkal nokļuva dziļā krīzē, un tika nolemts pārveidot teritoriju nacionālajā parkā, aizsargājot kultūras un dabas ainavas.[5]
Parkā atzīmēta 291 mugurkaulnieku suga, tai skaitā divas nēģu sugas, trīsdesmit zivju sugas, astoņas abinieku sugas, piecas rāpuļu sugas, 202 putnu sugas un 49 zīdītāju sugas. Lielo zīdītāju skaitā ir brūnais lācis, lūsis, pelēkais vilks, mežacūka, alnis un stirna.[6]
Parkā atrodas vairākas atpūtas mājas. Atļautas medības un makšķerēšana.[4]
Parka daļa gar valsts robežu ar Latviju ir iekļauta pierobežas drošības zonā. Lai apmeklētu zonu, nepieciešama vietējā Federālā drošības dienesta departamenta izsniegta atļauja.[7]
Atrazdamies Daugavas un Veļikajas ūdensšķirtnē, Sebežas ezerzeme agrāk bijusi transporta mezgls un pašlaik pa to tiek rīkotas vēsturiskas laivu ekskursijas.
Sebežas ezers
Belojes ezers
Glembočino ciemats
Pamesta ēka Dvorišču ciematā
Skats uz Osino ezeru
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
