Runa

Runa ir saziņas veids, ko veido valodas vārdi un frāzes. Runājot izsaka savas domas, viedokli, sniedz un saņem informāciju. Runas var iedalīt divos veidos — ārējā runa, kurā ietilpst mutvārdu un rakstveida saziņa, un iekšējā runa, kas izpaužas, kad cilvēki domā ar vārdiem. Katrs no runas veidiem attīstās noteiktā cilvēka dzīves posmā — vispirms veidojas cilvēka ārējā runa, kuru var uztvert citi cilvēki. Līdz ar domāšanas attīstību cilvēkam attīstās iekšējā runa.^[1] Cilvēka valodas skaņas stipri atšķiras no dzīvnieku skaņām. Valodas skaņas nav iedzimtas, bet gan tās iemācās laika gaitā. Valodas skaņas veido cilvēku valodas vārdus, ja tās sakārtotas noteiktā secībā. Skaņas veido vārdus, savukārt tie tālāk veido vārdu savienojumus, no kuriem veidojas teikumi.^[2]

Runa, kas vizualizēta caur reāllaika magnētiskās rezonanses tomogrāfiju

Atkarībā no iemesla un klausītāju loka izšķir trīs runas veidus:^[3]

• informatīva runa,
• svētku runa,
• pārliecināšanas runa.

Runas veidošanās

Skaņu radīšanai cilvēkam kalpo balss aparāts, kas atrodas rīkles iekšējā daļā. Balss aparātu veido divas elastīgas balss saites, starp kurām ir balss sprauga. Brīvi elpojot, balss sprauga ir atvērta. Runājot balss saites saspringst un balss sprauga gandrīz aizveras. Gaiss, plūstot caur sašaurināto balss spraugu, iesvārsta balss saites. Tās vibrē, un rodas artikulētas skaņas — cilvēks runā vai dzied. Mainot balss saišu saspringumu, mainās saišu vibrāciju biežums un līdz ar to skaņas augstums. Sievietēm un bērniem ir mazas balss saites, tāpēc viņu runas skaņas jeb balsis ir augstas. Vīriešiem balss saites ir lielākas, viņi runā zemākās balsīs. Balss tembru un skaļumu ietekmē arī mutes un deguna dobumi, kas ir skaņas rezonatori. Tie piešķir un pastiprina skaņu nokrāsu, kas ir savdabīga katram cilvēkam.

Atsauces

1. „Ievads psiholoģijā vidusskolai”, izd. Pētergailis 2000, 60 lpp.
2. Šilters, E. Fizika 8. klasei. Rīga: Lielvārds, 2000. 68.lpp. ISBN 9984-11-000-1
3. Valodas labirinti 6. klasei. Zvaigzne ABC, 2008. 10. lpp.