Remove ads
Sadzīves žanrs ir tēlotājas mākslas žanrs, kas attēlo cilvēkus un stāsta viņu stāstos to sadzīvē. Žanra nosaukums radies 18. gadsimtā, sākotnēji žanra mērķis bija pilsoņu izklaidēšana, darbos nav tikuši attēloti vēsturiskie notikumi, ainavas, alegorijas, klusā daba.[1]
.jpg)
Sadzīves žanra paveids ir pastorāle.
Remove ads
Pirmie tēlojumi ar sadzīves ainām parādījās Eiropas ziemeļu zemēs, atspoguļojot vairāk realitāti nekā idealizāciju. 15. gadsimta darbos redzami nodokļu iekasētāji un naudas mijēji, nākamajā gadsimtā — bordeļu, krogu (Jans van Hemesens), tirgus un ēdiena gatavošanas ainas (Joahims Bekelārs, Pīters Ārtsens), kā arī nabadzīgu cilvēku un zemnieku sadzīve (Pīters Brēgels Vecākais), kuros parādās arī etnogrāfisks un alegorisks raksturs.[1]
Sadzīves žanram, kurš kalpo izklaidei un pamācībām, saglabājas radniecība ar vēsturisko žanru, jo abos žanros darbos attēlotajiem personāžiem tiek izmantota mīmikas un žestu valoda, redzami kostīmi un dekorācijas. Sadzīves žanra mākslas darbos attēlotās personas parasti ir redzamas līdz viduklim vai pilnā augumā, laikmetīgos tērpos. Krāsu gammā pamatā tiek saglabāta raksturīgā krāsu palete, krāszieda tonalitāte visai tumša. Darbos ar nozīmīgu vidi vai attēlotām daudzām personām tiek izmantoti lieli formāti.[1]
Vēlme pamācīt
Bez laika kavēkļa lomas sadzīves žanram piemīt arī morālo un sadzīvisko vērtību vērtētāja loma, kas īpaši aktualizējas 18. gadsimtā, kad žanrs tiek tuvināts tajā laikā populārajai literārajai modei, tas ir, drāmai un pilsoniskajai komēdijai (Viljams Hogārts un Žans Batists Grēzs). Viljams Hogārts savos darbos ironiski uzlūko aristokrātus un politiķus, lai nosodītu viņu netikumus. Darbu kompozīcijas līdzinās teātra ainām, kas stāsta par varoņu dzīvi no priecīgām jaunības dienām līdz vēlākajam pagrimumam. Savukārt, Žana Batista Grēza darbiem piemīt satīrisks tonis ar noslieci uz moralizēšanu — darbos parādās pilsētieku vai zemnieku sabiedrības ainas, kurās vienmēr uzvar labais, bet ļaunums un paviršība tiek sodīta.[2]
Uzdzīves un intimitātes slavinājums
17. gadsimta pirmajā pusē parādās darbi ar uzdzīves ainām — tās bija tavernu ainas, kas stāstīja par naivu un jaunu cilvēku izputināšanu (Žoržs de Latūrs). Cits sižets parādās Luija, Antuāna un Matjē Lenēna darbos — zemnieku sadzīves ainas, kurās redzami cienīgi, atturīgās pozās sastinguši sēdoši vai kājās stāvoši zemnieki piedienīgās un vienkāršās drānās. Holandes sadzīves žanra darbos parādās uzdzīves ainas ar viltus ārstiem, šarlatāniem, ceļojošiem pārdevējiem, izlaidīgām kompānijām, kā arī zemnieku svētki un klases telpas, kurās tiek pērti nepaklausīgi skolnieki (Gabriels Metsi, Jans Stēns, Gerits Dou), kā arī mājas dzīves kluso prieku slavināšanas ainas (Jans Vermērs), kurās ir redzamas interjeros sapņainas jaunas sievietes, veicot ikdienas soli, kas atgādina rituālu.[3]
Remove ads
- Lanerī-Dažāna, Nadēza. Glezniecības enciklopēdija. Rīga:Jumava, 2006. ISBN 9984-05-732-1
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
Remove ads