Ruandas genocīds

Ruandas genocīds bija masu slepkavība Ruandā, kas notika apmēram 100 dienu laikā no 1994. gada aprīļa līdz jūlijam. Šajā laika posmā lielākās valsts iedzīvotāju daļu veidojošās hutu cilts pārstāvji nogalināja 500 tūkstošus līdz 1 miljonu tutsu minoritātes iedzīvotājus un ikvienu, kas bija pret genocīda ideju.

Ruandas genocīds
Cilvēku galvaskausi genocīda memoriālā
Vieta	Ruanda
Datums	1994. gada 7. aprīlis — 15. jūlijs
Uzbrukuma veids	Genocīds, masu slepkavība
Bojā gājušie	500 000–1 000 000[1]
Izraisītājs (-i)	Hutu vadīta valdība (vadītājs Teonests Bagosora), Interahamwe (vadītājs Roberts Kadžuga) un Impuzamugambi milicija (vadītāji Žans Bosko Barajagviza un Hasans Ngeze), finansiāli atbalstīja Felisiens Kabuga

Kopumā tika nogalināti 20% valsts iedzīvotāju un 70% tutsu, kas dzīvoja Ruandā. Genocīdu izplānoja akazu politiskās elites pārstāvji, no kuriem vairāki ieņēma augstus amatus valdībā. Tiek uzskatīts, ka genocīdā piedalījās ap 200 tūkstošiem hutu. Starp vainīgajiem bija Ruandas armijas, valsts policijas (žandarmērija), hutu civiliedzīvotāju, valdības atbalstīto miliciju pārstāvji. Genocīda laikā un pēc tā valsti pameta apmēram 2 miljoni ruandiešu.^[2]

Apmēram 85% no Ruandas iedzīvotājiem bija huti, tomēr tutsu minoritāte ilgi dominēja valstī. 1959. gadā huti gāza tutsu monarhiju, vairāki desmiti tūkstošu tutsu aizbēga uz kaimiņvalstīm, tai skaitā Ugandu. Trimdā bijušie tutsi izveidoja nemiernieku grupu, kas iebruka Ruandā 1990. gadā, cīņas notika līdz 1993. gadam, kad tika pieņemts miera līgums. 1994. gada 6. aprīļa naktī tika notriekta lidmašīna, kurā atradās valsts prezidents ar Burundi kolēģi (abi bija huti), gāja bojā visi lidmašīnā bijušie cilvēki. Hutu ekstrēmisti vainoja tutsu nemiernieku grupu un nekavējoties sāka iznīcināšanas kampaņu. Nemiernieku grupa apgalvoja, ka lidmašīnu notriekuši huti, lai būtu iemesls genocīdam.^[2]

Milicijai tika doti valdības pretinieku saraksti. Tika nogalināti gan pretinieki, gan viņu ģimenes. Nogalināmo saraksti un ieroči tika doti arī vietējām grupām, kuru locekļi zināja, kur meklējams nogalināmais. Daži vīri pat nogalināja savas tutsu sievas, sakot, ka viņus pašus nogalinās, ja viņi to nepaveiks. Tajā laikā ID kartēs bija informācija par cilvēka etnisko grupu, tāpēc milicija veidoja ceļa blokus, kur tika nogalināti tutsi. Parasti tika nogalināti ar mačetēm, ko mājās glabāja lielākā daļa ruandiešu. Tūkstošiem tutsi sieviešu tika aizvestas un turētas par seksa verdzenēm. Hutu ekstrēmisti izveidoja radio stacijas un avīzes, kurās pauda naida propagandu, tajās arī tika cilvēki aicināti nogalināt tutsus. Nogalināmo vārdi tika nolasīti radio. Par cilvēku nogalināšanu tika notiesāti pat priesteri un mūķenes, kas nogalināja tos, kas patvērumu meklēja baznīcās.^[2]

Genocīdu pārtrauca labi organizētā tutsu nemiernieku grupa (Ruandas patriotiskā fronte), kas ar Ugandas armijas palīdzību sagrāba arvien lielāku teritoriju, līdz 4. jūlijā tika sasniegta galvaspilsēta Kigali. Pēc tam valsti pameta ap 2 miljoniem hutu, gan civiliedzīvotāju, gan to, kas piedalījās genocīdā. Viņi pārbēga uz Kongo Demokrātisko Republiku (tobrīd — Zaira), baidoties no atriebības.^[2]

Skatīt arī

• Burundi pilsoņu karš

Atsauces

1. See, e.g., Rwanda: How the genocide happened, BBC, April 1, 2004, which gives an estimate of 800,000, and OAU sets inquiry into Rwanda genocide, Africa Recovery, Vol. 12 1#1 (August 1998), p. 4, which estimates the number at between 500,000 and 1,000,000. Seven out of every 10 Tutsis were killed.
2. «Rwanda genocide: 100 days of slaughter». BBC. 2014. gada 7. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 6. aprīlī.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ruandas genocīds.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)