Paralīze

Paralīze (grieķu: παράλυσις — 'atslābums') ir pilnīgs vai daļējs maņas, jutības vai kustību zudums, kas radies no inervācijas traucējuma.^[1]

Iedalījums

• amiotrofiskā paralīze — saistīta ar muskuļu atrofiju;
• centrālā paralīze — izraisa galvas vai 'muguras smadzeņu bojājums;
• cerebrālā paralīze — izraisa galvas smadzeņu bojājums;
• kompresijas paralīze — rodas no spiediena uz nervu;
• histēriskā paralīze — pārejošs muskuļu vājums vai paralīze bez refleksu zuduma, nervu bojājuma;
• vietējā paralīze — viena muskuļa vai muskuļu grupas paralīze;
• multiplā paralīze — skar vairākus locekļus vai ķermeņa apvidus;
• miopātiskā paralīze — izraisa muskuļu slimības;
• neiropātiskā paralīze — izraisa nervu slimības;
• perifēriskā paralīze — pēc perifērisko nervu bojājuma;
• segmentārā paralīze — skar vienu muguras smadzeņu segmentu;
• spinālā paralīze — izraisa muguras smadzeņu bojājums;
• spinomuskulārā paralīze — izraisa muguras smadzeņu pelēkās vielas slimība;
• vazomotoriskā paralīze — ar asinsvadu atoniju un paplašināšanos;
• vestibulārā paralīze — pārejoši vestibulārā aparāta funkciju traucējumi, dažreiz streptomicīna terapijas sekas; pazīmes: reibonis, trokšņi ausīs, galvassāpes, slikta dūša, vemšana, līdzsvara traucējumi;
• reflektoriskā paralīze — pēc perifēriska kairinājuma, piemēram, elpošanas centra paralīze pēc pleiras kairinājuma u.c. paralīzes formas.^[1]

Atsauces

1. Medicīnas svešvārdu vārdnīca, Rūta Vinķele, 711.—712. lpp., 978-9984-800-18-9