Pēteris Sniķers

Pēteris Augusts Sniķers (dzimis 1875. gada 7. decembrī, miris 1944. gada 5. decembrī) bija latviešu dermatovenerologs, 2. latviešu strēlnieku brigādes kara ārsts, vēlāk ģenerālis, medicīnas organizators, Latvijas Universitātes profesors, mākslas vērtību kolekcionārs un mecenāts. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Pēteris Sniķers “Pētera Sniķera portrets” (Tillbergs, 1912) Personīgā informācija Dzimis 1875. gada 7. decembrī Skultes pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) Miris 1944. gada 5. decembrī (68 gadi) Rīga, Latvijas PSR (tagad  Latvija) Tautība latvietis Brāļi Reinholds Sniķers Māsas Alma Sniķere Dzīvesbiedre Lūcija (dzimusi Žubecka) (1878-1962)

Zinātniskā darbība Zinātne medicīna Darba vietas Tērbatas universitāte, Latvijas Universitāte Alma mater Pēterburgas Kara medicīnas akadēmija Studenti Jēkabs Šīrons, Jūlijs Galejs, Jānis Brants Sasniegumi, atklājumi ādas un venerisko slimību izpēte un ārstēšana, dermatoveneroloģijas klīnikas izveide Rīgā Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis, 2. un 3. šķira

Dzīves laikā Sniķers savāca lielu mākslas darbu kolekciju, kurā bija 366 izcilu krievu (Aivazovskis, Repins, Levitāns, Vereščagins, Vrubels) un latviešu gleznotāju (Rozentāls, Purvītis, Ūders, Grosvalds, Tillbergs, Strunke, Štrāls, Irbe) darbi un citi mākslas priekšmeti.

Dzīvesgājums

Dzimis 1875. gada 7. decembrī (25. novembrī pēc vecā stila) Skultes pagasta "Kazbuļos" kā Mārtiņa Sniķera un Trīnes dēls astoņu bērnu ģimenē.^[1] Brālis un māsa - ārsti Reinholds Sniķers (1893-1953) un Alma Sniķers (1897-1971). No 1886. līdz 1888. gadam P. Sniķers mācījās Skultes pagasta un draudzes skolās, tad līdz 1893. gadam Leokādijas fon Freitāgas-Loringhofenas Skultes muižas proģimnāzijā,^[2] pēc tam Rīgas Nikolaja ģimnāzijā. No 1896. līdz 1901. gadam viņš studēja Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijā, pēc studiju beigšanas strādāja par profesora Timofeja Pavlova asistentu un papildinājās Berlīnes un Parīzes dermatoveneroloģijas un uroloģijas klīnikās. 1904. gadā Pēteris Sniķers aizstāvēja medicīnas doktora disertāciju "Par papulonekrotiskā tuberkulīna būtību", kurā aprakstīja tuberkulīna ādas raudzes diagnostisko nozīmi. Studiju laikā Pēterburgā kļuva par latviešu studentu korporācijas Fraternitas Petropolitana biedru. Pēc tam viņš pārcēlās uz Rīgu un no 1905. līdz 1914. gadam strādāja par Rīgas kara hospitāļa ādas un venerisko slimību nodaļas vadītāju. 1912. gadā Sniķers ieguva pulkveža pakāpi un 1914. gadā papildinājās Vīnes klīnikās.

Pirmā pasaules kara sākumā pulkvedis Sniķers vadīja vairākus Krievijas Impērijas armijas kara hospitāļus. 1916. gadā viņš kļuva par 2. latviešu strēlnieku brigādes ārstu un vadīja ievainoto un slimo latviešu karavīru ārstēšanu un veica medicīnas dienesta organizēšanu Ziemassvētku kauju laikā. Paralēli tam viņš lasīja lekcijas Tērbatas universitātes medicīnas studentiem kā ādas un venerisko slimību kursa privātdocents. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada sākumā P. Sniķers demobilizējās no Krievijas armijas un vadīja Rīgas pilsētas 1. slimnīcas Ādas un venērisko slimību nodaļu.

Jau 1919. gada 14. jūlijā Pēteris Sniķers kopā ar filosofu Paulu Dāli un agronomu Pēteri Nomali iesniedza Latvijas izglītības ministram Kārlim Kasparsonam dokumentu par Latvijas Augstskolas izveides nosacījumiem. 1919. gada 5. septembrī P. Sniķeru ievēlēja par augstskolas dermatoveneroloģijas privātdocentu. 1921. gadā viņš nodibināja Latvijas Baltā Krusta biedrību prostitūcijas ierobežošanai. 1923. gadā viņš tika ievēlēts par profesoru un dermatoveneroloģijas klīnikas vadītāju Rīgas 1. pilsētas slimnīcā. 1923. gadā Sniķeru paaugstināja par Latvijas armijas ģenerāli un Kara sanitārās pārvaldes priekšnieku. 1933.-1935. gadā un 1937.-1939. gadā viņš bija LU Medicīnas fakultātes dekāns. Fraternitas Metropolitana biedrs^[3]

1940. gadā Pēteris Sniķers pārcieta smadzeņu trieku un nomira 1944. gada 5. decembrī Otrā pasaules kara laikā īsi pēc tam, kad PSRS karaspēks atkal bija okupējis Rīgu.^[4]

• 
  studenta gados (1900)
• 
  Pirmā pasaules kara laikā
• 
  Rīgas pilsētas 1. slimnīcas nodaļas vadītājs
• 
  Latvijas Baltā Krusta biedrības patversmē Sīmaņa ielā 14/16 Sarkandaugavā
• 
  lekcijas laikā
• 
  ģenerāļa formā Parīzē (fotogrāfs Henri Manuel, pēc 1923)
• 
  Pētera Sniķera dzīvoklis (1927)
• 
  šaržs (E. Keišs, 1933)
• 
  ģenerāļa formā

Piemiņa

1993. gadā pie viņa nama Brīvības ielā 39 Rīgā atklāja piemiņas plāksni. 1995. gadā nodibināta piemiņas medaļa, kuras otrā pusē ir korporācijas Fraternitas Metropolitana ģerbonis.^[5]

Apbalvojumi un pagodinājumi

• Triju Zvaigžņu ordenis, 2. un 3. šķira

Publikācijas

Karš un veneriskās slimības (1917).

• Mājieni jaunekļiem (1905)
• Lipīgās slimības (1915)
• Karš un veneriskās slimības (1917)
• Laulība un dzimuma slimības (1920)
• Dzimuma (venerisko) slimību nozīme un to iespaids uz Latvijas nākotni (1922)
• Kā izsargāties no veneriskām slimībām (1923)
• Veneriskās slimības un prostitūcija Latvijā (1926)

Literatūra

• Latviešu konversācijas vārdnīca, XX sējums, 1939-1940
• Pēteris Sniķers. Populārā medicīnas enciklopēdija, Latvijas medicīnas darbinieku biogrāfijas. — 2.izd. — Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984.
• Vīksna, Arnis. Pēteris Sniķers: 1875-1944. Pa ārstu takām. — Rīga: Avots, 1990. — 82.-83.lpp.

Atsauces

1. Skultes ev. lut. draudze. - 1876. gadā kristīto reģistrs. - Nr.1^{[novecojusi saite]}
2. Māra Grudule LEOKĀDIJAI FON FREITĀGAI-LORINGHOFENAI – 180!
3. Ievērojamākie metropolitāņi
4. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs^{[novecojusi saite]}
5. S. Rusmanis. Neiepazītā Latvija. - 32.lpp.^{[novecojusi saite]}

Ārējās saites

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis