Norvēģu valoda

Norvēģu valoda (norsk, izrunā: /nɔʂːk/) ir indoeiropiešu saimes ziemeļģermāņu valoda, kurā galvenokārt runā norvēģi. Tā ir dzimtā valoda aptuveni 5 miljoniem cilvēku,^[1] no kuriem lielākā daļa dzīvo Norvēģijā. Tā ir Norvēģijas valsts valoda. Pastāv divas oficiālās norvēģu valodas rakstu valodas — būkmols (bokmål), kura pamatā ir dāņu valodas leksika un gramatika, bet norvēģu valodas fonētika, un jaunnorvēģu valoda (nynorsk), kuru 19. gadsimta vidū no dažādiem norvēģu valodas dialektiem izveidojis valodnieks Ivars Osens. Vairāk izplatīts ir būkmols, bet jaunnorvēģu valodu lieto 10–13% norvēģu.

Norvēģu valoda norsk
Izruna:	IPA: [nɔʂk] (austrumnorvēģu) [nɔʁsk] (rietumnorvēģu)
Valodu lieto:	Norvēģija
Pratēju skaits:	5 miljoni[1]
Valodu saime:	Indoeiropiešu  Ģermāņu   Ziemeļģermāņu    Rietumskandināvu     Norvēģu valoda
Rakstība:	latīņu alfabēts (norvēģu ortogrāfija)
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda:	Norvēģija Ziemeļvalstu padome
Regulators:	Norvēģu valodas padome (būkmols un jaunnorvēģu) Norvēģijas akadēmija (riksmols)
Valodas kodi
ISO 639-1:	no — norvēģu nb — būkmols nn — jaunnorvēģu
ISO 639-2:	nor — norvēģu nob — būkmols nno — jaunnorvēģu
ISO 639-3:	ikkurš: nob — būkmols nno — jaunnorvēģu
Norvēģu valodas divu formu izplatība Norvēģu municipalitātēs (2007. gadā) Norvēģu valodas divu formu izplatība Norvēģu municipalitātēs 2007. gadā

Norvēģu alfabēts ir tāds pats kā dāņu alfabēts. Tas balstās uz latīņu alfabētu. Tajā ir 29 burti — visi 23 latīņu burti, kā arī J, W, U, Æ, Ø un Å.

Klasifikācija

Norvēģu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimes ģermāņu valodu atzaram. Vēl sīkāk tā ietilpst ziemeļģermāņu valodu grupā un kopā ar islandiešu un fēru valodu veido rietumskandināvu valodu zaru.

Pastāv arī cits dalījums, tas ir, norvēģu valoda kopā ar dāņu un zviedru valodu tiek likta kontinentālajās skandināvu valodās, jo norvēģu valoda pamazām zaudē savas lokāmās valodas īpatnības, kamēr islandiešu un fēru valoda savu lokāmību saglabā (šīs valodas tiek sauktas par salu skandināvu valodām).