Neapoles Karaliste

Neapoles Karaliste, oficiāli Sicīlijas Karaliste,^{[nepieciešama atsauce]} bija valsts, kas pastāvēja mūsdienu Itālijas dienvidu daļā. Izveidojās pēc tam, kad 1282. gada sacelšanās rezultātā no jau pastāvošās Sicīlijas Karalistes atdalījās Sicīlijas sala. Karaliste saglabāja savu oficiālo nosaukumu saglabāja līdz 1816. gadam, kad abas karalistes daļas atkal apvienojās, izveidojot mulsinoši nosaukto Abu Sicīliju karalisti.

Regno 'e Napule Neapoles Karaliste ← 1282 – 1816 → Karogs Ģerbonis Devīze Noxias herbas Location of Neapoles Karalistes teritorija mūsdienu Itālijas kartē Pārvaldes centrs Neapole Valoda(s) itāļu valoda, neapoliešu valoda, latīņu valoda Reliģija Katoļticība Valdība Vēsture  - Dibināta 1282  - Likvidēta 1816 Iedzīvotāju skaits  - 1600. gadā 10 000 000

Sicīlijas Karaliste 1154. gadā

Itālijas pussala un reģiona valstis, 1810

Pēc 1282. gada sacelšanās Sicīlijas Karalistes karalis Šarls I zaudēja Sicīliju, taču saglabāja savu varu Dienviditālijā un jaunās valsts galvaspilsēta izveidojās Neapolē, no kuras valsts ieguva savu plašāk lietoto nosaukumu. Anžū dinastijas nestabilitāte, vīriešu kārtas mantinieku trūkums un dažādu Eiropas valdnieku dinastiskās pretenzijas uz Neapoles troni nozīmēja regulāru karadarbību par Neapoles troni.

Anžū dinastijas vara turpinājās līdz 1442. gadam. Līdz 1501. gadam valsts atradās Aragonas kroņa pakļautībā. No 1504. līdz 1714. gadam tā atradās Spānijas kroņa pakļautībā. Pēc tam kad 1559. gadā Francijas karalis atteicās no savām pretenzijām, miers turpinājās gandrīz pusotru gadsimtu, līdz karam par Spānijas mantojumu. Starp 1714. un 1735. gadu valsti kontrolēja Austrijas Hābsburgu dinastija, kas 1720. gadā iekaroja arī Sicīliju. 1735. gadā pie karalisti iekaroja Spānijas Burbonu dinastija, kas pie troņa noturējās līdz pat Itālijas apvienošanai 19. gadsimta vidū. Lai arī Neapoles Karalistē un Sicīlijas Karalistē tagad valdīja viens monarhs, abas karalistes palika atdalītas.

1798. gadā Sicīlijas un Neapoles karalis Ferdinands iesaistījās karā pret revolucionāro Franciju, kas atbildēja ar pretuzbrukumu un izveidoja īslaicīgi pastāvējušu republiku. Ferdinands no troņa atkal tika gāzts 1806. gadā, kad Napoleons I par karali iecēla savu brāli Žozefu, bet divus gadus vēlāk savu māsas vīru, maršalu Miratu. Gāztais Ferdinands angļu kara flotes aizsardzībā bija patvēries Sicīlijā, kamēr Mirats kontrolēja Neapoli. Pēc Mirata sakāves 1815. gadā Ferdinands atgriezās Neapoles tronī un 1816. oficiāli apvienoja abas senās karalistes daļas Abu Sicīliju karalistē.