Remove ads
Latīņu impērija vai precīzāk[nepieciešama atsauce] Romānijas impērija (latīņu: Imperium Romaniae) pastāvēja no 1204. gada, kad Ceturtā Krusta kara laikā Rietumeiropas kristiešu karaspēks ar Venēcijas Republikas flotes palīdzību ieņēma Konstantinopoli un gāza Bizantijas impēriju, līdz 1261. gadam, kad Nīkajas impērija ieņēma Konstantinopoli un atjaunoja Bizantijas impēriju.
Ceturtā Krusta kara gaitā Rietumeiropas armijas iesaistījās Bizantijas troņa mantošanas konfliktā, līdz 1204. gada 13. aprīlī ieņēma Konstantinopoli, izlaupīja tajā uzkrātās bagātības un reliģiskās relikvijas (daudzas no tām pārvedot uz Rietumiem un Venēciju) un grieķu ortodoksālās Bizantijas impērijas teritorijā izveidoja vairākas jaunas katoļu valstis.
Jau 1204. gada martā krustneši un venēcieši noslēdza līgumu kas paredzēja, ka iekarotās Bizantijas vietā tiks izveidota jauna impērija, kuras vēlētais imperators saņems 1/4 daļu zemju, 3/4 atstājot citiem krustnešiem un venēciešiem. Tika nolemts, ka jaunais katoļu Konstantinopoles patriarhs tiks izvēlēts no tās grupas, kura neiegūs imperatora kroni. 1204. gada 9. maijā grāfs Balduīns tika ievēlēts par imperatoru un kronēts 16. maijā, bet par patriarhu venēcietis Foma Morozini. Tajās krustnešu pakļautajās zemēs, kas netika iedalītas imperatoram, tika izveidotas viņam pakļautas krustnešu vasaļvalstis. Krustnešu neieņemtajās teritorijās Balkānos un Mazāzijā izveidojās trīs valstis, kuras vadīja gāztās Bizantijas imperatora dinastijas pārstāvji — Trapezundas impērija, Nīkajas impērija un Epīras despotāts. Daļu teritorijas Balkānos ieņēma Otrā Bulgārijas cariste, kuras karaspēks 1205. gadā sakāva imperatora Balduīna karaspēku, saņēma viņu gūstā un turpināja apdraudēt impērijas zemes.
Remove ads
Krustnešu starpā valdīja gandrīz nepārtrauktas feodālās nesaskaņas un kari, ko veicināja imperatoru biežās nāves. Papildus konfliktus radīja katoļu baznīcas mēģinājumi sev pakļaut ortodoksālos grieķus, un likvidēt Lielo Shizmu. 1222. gadā Epīras despotāts iekaroja lielāko daļu Tesaloniku karalistes.
Nīkejas imperatori izmantoja pretinieka pieaugošo vājumu, pakāpeniski ieņemot nelielas teritorijas Mazāzijā un Eiropā. 1235. gadā nikejiešu un bulgāru alianse neveiksmīgi centās iekarot Konstantinopoli un pēc 1247. gada Latīņu impērija bija zaudējusi visas zemes ap galvaspilsētu. 1261. gada 25. jūlijā, izmantojot to, ka lielākā daļa krustnešu karaspēka bija atstājusi pilsētu, neliela grieķu vienība ieņēma Konstantinopoli. 15. augustā pilsētā ieradās Nīkajas imperators Mihails VIII Paleologs un atjaunoja jau daudz vājāku Bizantijas impēriju. Krustnešu rokās līdz pat turku iekarojumiem palika fragmentāras teritorijas Dienvidgrieķijā un dažas salas.
Remove ads
- Flandrijas Balduīns I, 1204-1205
- Flandrijas Henrihs I, 1206-1216
- Pjērs II de Kurtenē, 1216-1217
- Jolanta de Kurtenē, reģente 1217-1219
- Roberts de Kurtenē, 1219-1228
- Žans de Briens, reģents 1228-1237
- Balduīns II de Kurtenē, 1237-1261
 | Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Latīņu impērija" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
Remove ads