Polijas Karaliste (1815—1915)

Polijas Karaliste (1815—1915) (poļu: Królestwo Polskie) jeb Polijas cariste (krievu: Царство Польское), bieži saukta arī par Kongresa Poliju, bija konstitucionālā monarhija, kas tika radīta 1815. gada Vīnes kongresā kā Krievijas Impērijas sastāvā esoša autonoma poļu karaliste personālūnijā ar Krievijas Impērijas ķeizaru kā Polijas karali. Pēc 1830.-1831. gada sacelšanās tika atcelta 1815. gada konstitūcija, pēc 1863. gada sacelšanās apspiešanas karalistes autonomija faktiski tika likvidēta 1867. gadā, taču juridiski tā turpināja pastāvēt līdz 1915. gadam, kad Pirmā pasaules kara laikā pasludināja Polijas Karalistes izveidošanu.

Królestwo Polskie Царство Польское Polijas Karaliste Krievijas Impērijas daļa ← 1815. gads – 1915. gads Karogs līdz 1831. gadam Ģerbonis Devīze Z nami Bóg! Himna Pieśń narodowa za pomyślność króla Location of Polijas Karaliste Polijas Karaliste 1815. gadā Pārvaldes centrs Varšava Valoda(s) poļu, krievu Reliģija katolicisms Valdība konstitucionālā monarhija Karalis  - 1815–1825 (pirmais) Aleksandrs I  - 1894–1915 (pēdējais) Nikolajs II Vēsture  - Vīnes kongress 1815. gada 9. jūnijā  - Pievislas apgabals 1867. gads  - Vācijas okupācija 1915. gads Nauda zlots, rublis

Polijas teritoriju sadalīšana 19. gadsimta sākumā

Karalistes administratīvais dalījums, 1830

Polijas karaliste, 1860

Nosaukums

Atsaucoties uz valsts izveidošanu Vīnes kongresā, tā bieži tiek saukta par Kongresa Poliju. Krievijas Impērijas dokumentos tā tiek saukta par Polijas caristi. Pēc 1867. gada Krievijas oficiālajos dokumentos to sauc par Polijas caristes guberņām vai Pievislas guberņām. Pārkrievošanas laikā ar 1870. gada 5. marta Aleksandra II pavēli bija oficiāli jālieto nosaukums Polijas caristes guberņas. Pēc 1887. gada visbiežāk tika lietoti nosaukumi Pievislas apgabala guberņas, Pievislas guberņas un Pievislas apgabals. 1897. gada janvārī Nikolajs II izdeva rīkojumu ar kuru nosaukumi Polijas cariste un Polijas caristes guberņas bija jālieto tikai galējās nepieciešamības gadījumos.

Teritorija un iedzīvotāju skaits

Sākotnēji karalistes teritorija bija 128 500 km² ar 3,2 miljoniem iedzīvotāju. 1870. gadā iedzīvotāju skaits bija 6,1 miljons, 1894. gadā — 8,8 miljoni, 1900. gadā sasniedza 10 miljonus bet 1910. gadā — jau 12,1 miljonu.

Izveidošana un Aleksandra I valdīšana

Pēc Napoleona sagrāves Krievijā, 1813. gada februāra beigās krievu karaspēks ieņēma Polijas Karalistes ģenerālkonfederācijas zemes. Tajās izveidoja krievu pārvaldi ar ģenerālgubernatoru Lanski un bruņotajiem spēkiem Barklaja de Tolli vadībā.

1815. gadā Vīnes kongress pēc asām sarunām, kas gandrīz izraisīja ieinteresēto Eiropas lielvaru jaunu karu, izlēma bijušās Varšavas hercogistes teritorijās izveidot autonomu poļu karalisti ar savu konstitūciju, parlamentu, armiju, muitas robežu, valūtu, vārda un preses brīvību, kas atrastos personālūnijā ar Krievijas imperatoru, kura funkcijas karalistē pildītu vicekaralis (namestņiks). Polijas teritorijā notika jau ceturtā dalīšana, kad Krakova pārgāja Austrijas Impērijas, bet Poznaņa Prūsijas Karalistes īpašumā.

1815. gada 20. jūnijā publiskotā Karalistes konstitūcija bija viena no liberālākajām tā laika Eiropā. Šajā periodā liberālais Krievijas imperators Aleksandrs I sākotnēji cienīja poļu brīvības, taču Krievijas Impērijas autokrātiskais pārvaldes modelis 15 gadu laikā tās apspieda aizvien smagāk. 1819. gadā tika izbeigta preses brīvība un ieviesta cenzūra. 1820. gadā tika aizliegta masonu darbība. No 1825. gada Sejma sēdes vairs nenotika publiski un tika arestēts opozīcijas vadītājs. Sāka darboties nelegālas opozīcijas organizācijas.

1830. gada sacelšanās un Nikolaja I valdīšana

Pamatraksts: Novembra sacelšanās

Aleksandra I pēctecis Nikolajs I tika kronēts par Polijas karali 1829. gada 24. maijā, taču radās neskaidrības par viņa solījumu ievērot konstitūciju. 1830. gadā sasauktais Sejms iesniedza virkni lūgumu par cenzūras atvieglošanu, opozīcijas vadoņu atbrīvošanu un citus, kas sadusmoja valdnieku. Nesaskaņu rezultātā 1830. gada novembrī Varšavas garnizonā sākās sacelšanās, un 1831. gada janvārī Sejms gāza Nikolaju I no Polijas troņa. Sacelšanās tika apspiesta 1831. gada septembrī. Vairāk nekā 6000 poļu patriotu bēga trimdā uz Franciju.

Pēc sacelšanās apspiešanās tika likvidētas daudzas no poļu brīvībām un karalistes autonomija beidz pastāvēt. 1832. gada februārī tika izdoti Polijas Karalistes organiskie pamatstatūti, kas izbeidza poļu konstitūcijas, armijas un parlamenta darbību, kā arī atcēla turpmāku Krievijas imperatoru kronēšanu par Polijas karaļiem. Valstī pastiprinājās pārkrievošana un pareizticīgās baznīcas, kā imperiālās pārvaldes instrumenta, vara. Daudzus poļu aktīvistus deportēja uz citām Krievijas guberņām. Tika izbeigta poļu tradīcija par vēlētajiem amatiem. Ierēdņus tagad iecēla centralizēti. 1832. gadā zlota vietā ieviests rublis, metriskā sistēma nomainīta uz Krievijas Impērijas mērvienībām. Tika slēgtas Varšavas Universitāte un Viļņas Universitāte. Izglītībā notika pāreja uz krievu valodu. 1837. gadā vojevodistes pārveidotas par guberņām un iekļautas Krievijas administratīvajā pārvaldē. 1841. gadā likvidēta Valsts padome.

1863. gada sacelšanās un Aleksandra II valdīšana

Pamatraksts: Janvāra sacelšanās

Savā runā 1856. gadā, Varšavas apmeklējuma laikā, jaunais imperators Aleksandrs II uzsvēra, ka turpinās sava tēva iesākto politiku. Taču līdzšinējais cenzūras un politiskās kontroles režīms tika nedaudz liberalizēts. Uz poļu patriotiem lielu iespaidu atstāja Itālijas apvienošanās. Varšavā sāka notikt demonstrācijas. 1861. gada 27. februārī karaspēks, šaujot uz pūli, nogalināja 5 cilvēkus. Krievijas iestādes veica vairākus soļus autonomijas atjaunošanai — ar 1861. gada 26. marta pavēli tika atjaunota Valsts padome, izveidotas vietējā līmeņa pašvaldības, no jauna atvērtas visas izglītības iestādes. Taču 1861. gada 8. aprīlī, izklīdinot kārtējo poļu demonstrāciju, tika nogalināti 200 cilvēki. Poļu aktīvistu apspiešana gāja roku rokā ar imperiālās pārvaldes liberalizāciju. Poļu sacelšanās sākās 1863. gada janvārī un turpinājās apmēram 15 mēnešus.

Pēc 1863. gada sacelšanās apspiešanas vēl palikušās poļu brīvības tika likvidētas un karaliste iekļauta Krievijas Impērijas administratīvajā guberņu sastāvā. 19. gadsimta beigās pat karalistes nosaukums vairs netiek lietots, un no 1887. gada to oficiāli sauca par Pievislas apgabalu.

Valdība

1815. gada konstitūcija noteica, ka Krievijas imperators ir Polijas karalis, un vietējo pārvaldi vada viņa iecelts vicekaralis, kas vadīja Valsts padomes un Administratīvās padomes sēdes. Viņš arī izvirzīja kandidātus augstākajiem ierēdniecības un baznīcas amatiem. Pēc Polijas autonomijas likvidācijas, vicekaraļa postenis netika likvidēts, taču pēc pēdējā vicekaraļa Frīdriha Vilhelma Remberta fon Berga nāves 1874. gadā, jauns vairs netika iecelts. Viņa funkcijas pārņēma Varšavas Kara apgabala vadītājs.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Polijas Karaliste.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)