Kiklādu salas

Kiklādu salas (grieķu: Κυκλάδες) ir Grieķijas salu arhipelāgs Egejas jūras dienvidu daļā. To veido vairāk nekā 200 salas, kas izvietotas vairākās salu virknēs virzienā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Salu kopējā platība ir gandrīz 2,6 tūkstoši km². Lielākā Kiklādu sala ir Naksa (428 km²). Salās plaši attīstīts tūrisms. Kiklādu vārdā ir nosaukta makula uz Jupitera pavadoņa Eiropas.

Kiklādu salas
Kiklādu salu arhipelāgs
Ģeogrāfija
Izvietojums	Grieķija
Koordinātas	37°0′0″N 25°10′0″E
Salu skaits	~220
Galvenās salas	Naksa, Andra, Tina, Para, Mila, Keja, Amorgosa, Ia, Kitna, Mikona, Sira, Santorīna, Serifa, Sifna, Sikinosa, Anafi, Kimola, Andipara, Folegandra
Platība	2572 km²
Augstākais kalns	Zas kalns 1004 m
Administrācija
Grieķija
Perifērija	Dienvidegejas salas
Demogrāfija
Iedzīvotāji	119 549 iedz. (2005.g)
Kiklādu salas Vikikrātuvē

Etimoloģija

Grieķu vārds κυκλάδες (kyklades) burtiski nozīmē "apļa salas" (κύκλος — ‘aplis’). Šādi salas nosauktas tāpēc, ka tās atrodas visapkārt Dēlas salai, kurai senatnē bija liela reliģiska un politiska nozīme gan grieķiem, gan citām Vidusjūras tautām. Savukārt Egejas salas ārpus šī loka saucās Sporādu salas (Σποράδες, "izkaisītās salas").

Ģeogrāfija

Kiklādas veido ap 220 salām, no kurām lielākās ir Naksa, Andra, Para, Tina, Mila, Keja, Amorga, Ija, Kitna, Mikona, Sira, Santorīna, Serifa, Sifna, Sikina, Anafi, Kimola, Andipara, Folegandra. Ir arī daudz nelielu salu, tādas kā Donusa, Ešati, Gjara, Iraklija, Kufonisija, Makronisa, Šoinusa, Dēla. Mazās salas pārsvarā nav apdzīvotas. Kiklādu lielākā pilsēta un bijušais prefektūras administratīvais centrs ir Ermupole uz Siras salas. Dienvidos Kiklādu arhipelāgs robežojas ar Krētas jūru.

Salām ir kontinentāla izcelsme. Tās veido zemūdens kalnienes virsotnes, kas savieno Balkānu pussalu ar Mazāziju. Izņēmums ir Milas sala un Santorīna, kurām ir vulkāniska izcelsme. Kiklādi atrodas seismiski aktīvā zonā, ar samērā biežām zemestrīcēm. Salas sastāv pārsvarā no gneisiem un slānekļa. Vietām ir sastopams granīts un efuzīvie ieži. No nogulumiežiem dominē kaļķakmens. Arhipelāga augstākais punkts ir 1004 m (Naksas salā).

Salās ir Vidusjūras reģiona klimats ar karstu, sausu vasaru un siltu, mitru ziemu (ap 500 mm nokrišņu gadā). Nogāzēs pārsvarā krūmāju augājs (frigana).^[1] Ielejās audzē vīnogas, citrusaugus, olīvas. Tiek sēti arī kvieši un kukurūza. Ir attīstīta lopkopība un zvejniecība. Salās ir dzelzs rūdas un boksītu atradnes. Naksas salā tiek iegūts korunds.

Vēsture

Neolīts

Kiklādu reģionā senākie akmens laikmeta atradumi ir konstatēti nelielajā Saliagas salā, kas atrodas starp Paru un Antiparu. Tie datējami ar vidējo līdz vēlo neolītu (5000.–4500. gadā p.m.ē.). Pēc pašreizējiem pētījumiem šīs kultūras saistība ar nākamo bronzas laikmeta Kiklādu kultūru nav atrasta.

Bronzas laikmets

Arfists, Keras sala (2600.—2300. gads p.m.ē.).

Arheoloģiskie pētījumi konstatē samērā augsti attīstītu bronzas laikmeta kultūru ap 3000.–1100. gadu p.m.ē., kas mūsdienās ir pazīstama kā Kiklādu kultūra un kurai ir saistība ar plaši pazīstamo mīnojiešu kultūru. Šai kultūrai ir raksturīgas specifiskas formas marmora statuetes. Pēc 1400. gada p.m.ē. plaši izplatījās vēlās Mikēnu kultūras keramika, un Kiklādu kultūra zaudēja savu patstāvību. Tāpat kā visu Grieķijas teritoriju, arī Kiklādas iespaido "tumšo laiku" fenomens. Par šo laiku ir maz informācijas rakstisku avotu un arheoloģisko atradumu trūkuma dēļ.

Antīkie laiki

Milas Venēra (130.—100. gads p.m.ē.)

Antīkajā Grieķijā par svarīgu kultūras centru kļuva Dēlas sala. Salas ap to sāka saukt par Kiklādām. 4. gadsimta p.m.ē. beigās salu lielākā daļa Antigonīda (vēlāk Ptolemeīdu) vadībā apvienojās Nesiotu līgā, kas pastāvēja vairākus gadu desmitus. Ap 200. gadu p.m.ē. Nesiotu līgu atjaunoja Rodas vadībā, un tā pastāvēja līdz 167. gadam p.m.ē. 1. gadsimtā p.m.ē. Kiklādu salas tika ierautas Mitridata karos ar Romu, kuru rezultātā tās nonāca zem Romas protektorāta. Salās apmetās daudz romiešu tirgoņu. Pēc vairākkārtējām Romas ierēdņu uzstāšanām pret pirātismu ar īpašām privilēģijām apveltītajam Pompejam izdevās atrisināt problēmu, no kā cieta vietējie salu iedzīvotāji. Bet vēlāk tie cieta no Romas iekšējiem konfliktiem un pārāk lieliem nodokļiem. Vēlāk salas kļuva par Austrumromas impērijas daļu.

Viduslaiki

Pēc Ceturtā krusta kara tika dibināta Arhipelāga hercogiste. Venēcieši salās ieviesa katolicismu, un tās kļuva par nozīmīgiem tirdzniecības punktiem. No tām uz Venēciju piegādāja arī marmoru un korundu. 16. un 17. gadsimtā salas pakāpeniski iekaroja Osmaņu impērija. Pēc 1617. gada tikai Tinas sala palika venēciešu rokās (līdz 1714. gadam). Tomēr latīņu valdīšanas periods bija diezgan ilgs, un latīņu feodāļu tiesības osmaņi atcēla tikai 1720. gadā. Siras un Milas bīskapijas katoļu bīskaps 1744. gadā tika iecelts pārvaldīt Siras salu un šo posteni tas saglabāja līdz pat Grieķijas karalistes dibināšanai.

Jaunie laiki

1833. gadā pēc Grieķijas karalistes dibināšanas salas kļuva par prefektūru, karalis Oto Ermupoli Siras salā pasludināja par Grieķijas galvaspilsētu. Kiklādās dzīvoja daudzi nozīmīgi 19. un 20. gadsimta gleznotāji, īpaši Minhenes skolas grieķu pārstāvji. 19. gadsimta beigās salās sāka attīstīties tūrisms, 1933. gadā Mikonas salā bija reģistrēti 2150 atpūtnieki. 20. gadsimtā attīstījās kalnrūpniecība — vara rūdas un boksītu ieguve.

Otrā pasaules kara laikā itāļu un vācu okupācijas varas ierobežoja jūras transportu no salām, Kiklādu salas sabiedroto karaspēks atbrīvoja 1944. gadā, izņemot Milas salu, kuru vācu garnizons noturēja līdz pat kara beigām 1945. gada maijā. Grieķijas militārās diktatūras laikā (1967—1974) par ieslodzījuma vietām tika izmantotas pat iepriekš neapdzīvotas salas. 21. gadsimtā Kiklādu salās ir ļoti attīstījusies tūrisma industrija (2005. gadā darbojās 909 viesnīcas).

Administratīvais dalījums

Santorīna

Kiklādu prefektūra (grieķu: Νομός Κυκλάδων) bija viena no Grieķijas prefektūrām. 2011. gada administratīvajā reformā prefektūra tika likvidēta, un tās teritorija tika sadalīta deviņās Dienvidegejas perifērijas reģionālajās vienībās:

• Andra
• Keja-Kitna
• Mila
• Mikona
• Naksa
• Para
• Tira
• Sira
• Tina

Lielākās salas

	Sala	Platība km²	Iedzīvotāji (2011)	Augstākais kalns
1.	Amorga	121,5	1 973	823
2.	Andra	379,2	9 221	997
3.	Ija	108,7	2 024	732
4.	Keja	131,7	2 455	568
5.	Kitna	99,4	1 456	356
6.	Mila	158,4	4 977	748
7.	Mikona	86,1	10 134	341
8.	Naksa	429,8	18 864	1001
9.	Para	196,3	13 715	771
10.	Santorini (Tira)	76,2	18 883	567
11.	Serifa	75,2	1 420	585
12.	Sifna	73,9	2 625	682
13.	Sira	84,1	21 507	442
14.	Tina	194,6	8 636	727

Atsauces

1. Latvijas padomju enciklopēdija. 5₁. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kiklādu salas.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)