From Wikipedia, the free encyclopedia
Kažokāda ir nonāvēta kažokzvēra vai cita dzīvnieka (parasti zīdītāja) āda, kurai ir biezs apmatojums un kuru pēc īpašas apstrādes izmanto apģērba, piemēram, kažoku, apkakļu un cepuru izgatavošanai.[1][2]
Dzīvniekus ar komerciāli vērtīgu apmatojumu (lapsas, sabuļus, šinšillas, trušus, ūdeles u. c.), industrijā dēvē par kažokzvēriem.
Daļa cilvēku kažokādu ieguvi un izmantošanu uzskata par ētiski problemātisku — dzīvnieku tiesību aizstāvji iebilst pret savvaļas dzīvnieku nogalināšanu ādu ieguvei un audzēšanu kažokzvēru fermās. Vairākās valstīs galvenokārt ētisku apsvērumu dēļ aizliegta kažokzvēru audzēšana — Lielbritānijā, Austrijā, Horvātijā,[3] Bosnijā un Hercegovinā,[4] Nīderlandē[5] un Slovēnijā.[6]
Kažokādas apģērbā sāka izmantot neandertālieši aptuveni 100 000 gadus p.m.ē., lai pasargātu sevi no aukstuma. Sākotnēji viņi nomedīto dzīvnieku nodīrātajās kažokādās izgriezuši caurumu galvai un, iespējams, rokām. Ar laiku apģērba izgatavošanas metodes attīstījušās, un apģērbs tika papildināts ar šauru ādas strēmeļu jostām. Vēlāk cilvēki iemācījās izmantot adatu, lai sašūtu kopā kažokādu strēmeles un izgatavotu tādus apģērba gabalus kā cepures, bikses, apavus, tunikas, cimdus un citus.[7]
Jauns kažoku iegūšanas veids — ar slazdiem — parādījās neolīta laikmetā, tomēr slazdi ar spīlēm tika ieviesti mūsu ēras 16. gadsimta beigās. Slazdu izmantošana bija populāra Amerikas kolonizācijas laikā. Kažokādu tirdzniecība, kas iegūtas, noķerot dzīvniekus ar slazdiem, noteiktu laika posmu bija ienesīga uzņēmējdarbība — Eiropā, piemēram, bija populāras cepures no bebra ādas. Tomēr ap 19. gadsimta sākumu dzīvnieku populācija kļuva apdraudēta, turklāt kažokādu cepures izgāja no modes, tādējādi samazinot šīs nozares darbību. 20. gadsimta sākumā bebru populācija bija kļuvusi tik apdraudēta, ka no 1909. līdz 1963. gadam Vašingtonas štatā bija spēkā aizliegums ķert šos dzīvniekus ar slazdiem.[8]
Pirmie mēģinājumi audzēt dzīvniekus kažokzvēru ieguvei bija 1860. gados ASV, tomēr par tās vēsturisko sākumu uzskatāms 1895. gads, kad Prinča Edvarda Salā Kanādā tika uzsākta pirmās sudrablapsu audzētavas darbība. Kažokzvēru audzēšanas aizsākumi Eiropā meklējami 1914. gadā, kad Norvēģijā sāka audzēt sudrablapsas. Pirmās ūdeļu audzētavas tika atvērtas Skandināvijas valstīs 1920. gados. Drīz pēc Otrā pasaules kara Eiropa bija kļuvusi par lielāko ūdeļu audzētāju.[9] Jau 1930. gados kažokzvēru audzēšana bija kļuvusi par ienesīgu uzņēmējdarbību.[10] Tomēr, sākot ar 20. gadsimta otro pusi, kažokzvēru audzēšanas apjomi samazinās. ASV, piemēram, kažokzvēru audzētavu daudzums samazinājies no 2794 audzētavām 1969. gadā līdz 268 audzētavām 2011. gadā. Kažokādu ieguves apjoms šajā laika posmā savukārt samazinājies no aptuveni 5,7 miljoniem līdz 3,1 miljonam.[11] Viens no iemesliem ir sabiedrības atbalsta samazināšanās šai nozarei un sociālās kampaņas pret kažokzvēru audzēšanu un kažokādu nēsāšanu.[12]
Latvijā kažokzvēru audzēšana attīstījās pēc Otrā pasaules kara, un kažokādu ražošanas apjomi bija visaugstākie 1989. gadā — 24 audzētavas un 1,1 miljons ūdeļu ādu.[13] Vairāku iemeslu, galvenokārt, ekonomisku, dēļ nozares darbība ir samazinājusies, un 2011. gadā 6 no 8 Latvijas kažokzvēru audzētavām tika iegūtas 261 382 ūdeļu ādas un 8617 lapsu ādas.[14]
Aptuveni 85% kažokādu tiek iegūtas no audzētavu dzīvniekiem.[15] Visbiežāk kažokādu ieguvei tiek audzētas ūdeles un lapsas, taču pastāv arī šinšillu, jenotsuņu, trušu, suņu, kaķu un citu dzīvnieku audzētavas. Pēdējo gadu laikā audzētavās tiek iegūti apmēram 57 miljoni ūdeļu un lapsu ādu gadā. Visvairāk ūdeļu tiek audzēts Dānijā, bet visvairāk lapsu — Somijā.[16] Latvijā atļautā sprosta platība pieaugušām ūdelēm ir 0,255 m2, lapsām — 0,75 m2, bet šinšillām — 0,2 m2.[17] Eiropas Savienībā darbojas aptuveni 7200 kažokzvēru audzētavu.[16] Vairākās valstīs galvenokārt ētisku apsvērumu dēļ aizliegta kažokzvēru audzēšana: Lielbritānijā, Austrijā, Horvātijā,[3] Bosnijā un Hercegovinā,[4] Nīderlandē[5] un Slovēnijā.[6] Dānijā ir aizliegts kažokādu ieguvei audzēt lapsas.[18] Dažās citās valstīs pastāv stingri labturības noteikumi kažokzvēru audzēšanas nozarē (Šveicē, Vācijā, Zviedrijā, Itālijā).
Aptuveni 15% kažokādu tiek iegūtas no nomedītiem savvaļas dzīvniekiem,[15] un visizplatītākā šo dzīvnieku nomedīšanas metode ir ar slazdiem. ASV katru gadu kažokādu ieguvei ar slazdiem tiek notverti trīs līdz pieci miljoni savvaļas dzīvnieku.[19] Daudzās valstīs, tostarp Eiropas Savienības valstīs, aizliegta kāju slazdu izmantošana, jo atzīta par nežēlīgu.[20][21] Tā kā ložu caurumi dzīvnieku kažokos un asins traipi samazina kažokādu vērtību, slazdos notvertie dzīvnieki bieži tiek vai nu nosmacēti vai nosisti.[19]
Parasti kažokādu apstrādē ietverti vairāki posmi:
Ādu apstrādes procesā tipiski tiek izmantotas dažādas ķīmiskas vielas, tostarp skābju un sārmu šķīdumi, kas satur hromu (no 100 līdz 400 mg/l), sulfīdus (no 200 līdz 800 mg/l), slāpekli (no 200 līdz 1000 mg/l), BSP5 (no 900 līdz 6000 mg/l, parasti diapazonā no 160 līdz 24 000 mg/l), ĶSP (no 800 līdz 43 000 mg/l plūsmās, kur ir atdalīti dažādu veidu notekūdeņi, un no 2400 līdz 14 000 mg/l jauktu notekūdeņu plūsmās), hlorīdus (no 200 līdz 70 000 mg/l atdalītās plūsmās un no 5600 līdz 27000 mg/l jauktās plūsmās) un daudz tauku.[24]
Kažokādas tiek izmantotas kažoku un citu apģērbu (cepuru, cimdu), un apģērbu detaļu ražošanā, kā arī citu priekšmetu, piemēram, spilvenu un rotaļlietu ražošanā. Tās izmanto arī taksidermijā un makšķerēšanas ēsmu izgatavošanā.
Kažokādu tirdzniecība pasaulē pamatā notiek izsolēs. Lielākās kažokādu izsoles atrodas Kopenhāgenā un Helsinkos, un pēc 2011. gada datiem šajās izsolēs 90% savas saražotās produkcijas realizē arī Latvijas kažokzvēru audzētavas. Atlikušie 10% kažokādu tiek izģērētas un piedāvātas vietējā tirgū kā kažokādu, tā arī gatavu izstrādājumu veidā. Pasaules kažokādu tirgū galvenais noteicējs šobrīd ir Honkonga, kur tiek pārstrādāti apmēram 60% no visām pasaulē saražotajām kažokādām un kur gatavo izstrādājumu veidā tās tiek realizētas tālāk. Pasaules kažokādu tirgus netiek ierobežots un tam nav kvotu.[25]
Iepriekš lielākais kažokādu un to izstrādājumu tirgus bijis Ziemeļamerikā, Krievijā un Eiropā, taču pēdējos gados ievērojami palielinājies kažokādu tirgus Tālajos Austrumos, it īpaši Honkongā un Ķīnā.[26]
Dzīvnieku tiesību aizstāvji vēršas pret kažokzvēru audzēšanu un savvaļā dzīvojošu dzīvnieku notveršanu kažokādu ieguvei, norādot uz to, ka kažokādu ieguve nav iespējama humānā veidā — dzīvnieki audzētavās tiek turēti šauros sprostos, cieš no hroniska stresa, kas izpaužas stereotipiskās kustībās, un hroniska stresa ietekmē dzīvnieki mēdz savainot paši sevi vai citus. Tiek uzsvērti arī kažokzvēru nogalināšanas veidi: ūdeles nosmacē ar oglekļa dioksīdu, lapsas ar anālo elektrošoku un šinšillas ar hloroformu vai oglekļa dioksīdu.[27][28]
Sociālās kustības pret kažokādām sākumi meklējami 20. gadsimta 70. gados, kad sāka izplatīties dzīvnieku tiesību idejas.[29] Sākot ar 1980. gadiem, kampaņas pret kažokādām vērsās plašumā, un to ietekmē laika posmā no 1985. līdz 1990. gadam kažokādu pārdošanas apjomi Lielbritānijā samazinājās par 75%.[30] Vairākās Eiropas valstīs ētisku iemeslu dēļ aizliegta kažokzvēru audzēšana: Lielbritānijā, Austrijā, Nīderlandē, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā un Slovēnijā.
Latvijā pret kažokzvēru audzēšanu iestājas organizācijas "Dzīvnieku brīvība", "Dzīvnieku draugs", "Dzīvnieku SOS" un citas. 2013. gadā biedrība "Dzīvnieku brīvība" uzsāka kampaņu "Kažokādas otra puse", aicinot sabiedrību iepazīties ar to, kā tiek audzēti un nogalināti kažokzvēri Latvijā. Kampaņā tika vākti paraksti iniciatīvai par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu, ko iesniegt Saeimā.[31]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
