Juris Plāķis

Juris Plāķis (1869—1942) bija latviešu skolotājs un valodnieks. Latvijas Republikas izglītības ministrs (1920—1921). Latvijas Universitātes filoloģijas profesors, LU goda doktors. 1941. gadā viņš tika deportēts uz PSRS.

Juris Plāķis Personīgā informācija Dzimis 1869. gada 22. jūnijā Kabiles pagasts, Talsu apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) Miris 1942. gada 1. augustā (73 gadi) Usoļlags, Permas novads, KPFSR (tagad  Krievija) Tautība latvietis

Zinātniskā darbība Zinātne valodniecība Alma mater Kazaņas universitāte Sasniegumi, atklājumi Vietvārdu pētniecība Apbalvojumi Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis

Dzīvesgājums

Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes mācību spēki ap 1924. gadu. 1. rindā no kreisās: Aleksandrs Dauge, Kārlis Balodis, Jēkabs Velme, Jēkabs Lautenbahs, Ernests Felsbergs, Pēteris Šmits, Ludis Bērziņš; vidū: Kārlis Straubergs, Augusts Tentelis; 2. rindā no kreisās: Arnolds Spekke, Juris Plāķis, Ernests Blese, Pauls Jurevičs, Maksis Nusbergers, Pauls Dāle, Rūdolfs Jirgens, Pēteris Zālīte, Francis Balodis, Jānis Kauliņš.

Dzimis 1869. gada 22. jūnijā Kabiles muižas "Kalvos". Mācījās Kabiles pagasta skolā, tad Kuldīgas apriņķa skolā un Baltijas skolotāju seminārā (1887—1891).

Strādāja par skolotāju Bolderājas Ministrijas skolā (1891—1892), Rīgas Latviešu biedrības meiteņu skolā (1892—1895), Dignājas skolā (1895—1898), Mores pagasta skolā (1898—1902), Rīgas Jonatana biedrības skolā (1902—1905).

Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas Plāķis bēga uz Sibīriju, kur Irkutskas ģimnāzijā nolika abitūrijas eksāmenu (1908), pēc tam studēja klasisko filoloģiju Kazaņas Universitātē (1908—1912). Strādāja par seno valodu skolotāju Kazaņas 2. valsts ģimnāzijā.

1920. gadā viņš atgriezās Latvijā un tika ievēlēts Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē par salīdzinošās gramatikas, fonētikas un lietuviešu valodas docentu.

No 1920. gada jūnija līdz 1921. gada aprīlim Juris Plāķis bijis Latvijas Republikas izglītības ministrs.

1921. gadā Juri Plāķi ievēlēja par LU profesoru un atkārtoti par prorektoru (1922—1924, 1925—1927). 1923. gadā Leipcigas universitātē viņš papildinājās fonētikā un sanskritā. 1926. gadā rīkoja ekspedīciju uz Kuršu kāpas Nidas ciemu, lai pētītu kursenieku valodu.

1927.—1929. gadā viņš bija LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāns, vairākkārt darbojās LU padomē. No 1929. gada vāca vietvārdus.^[1]

Darbojās studentu korporācijā Beveronija, dibinātāja militarizēto biedrību „Tēvijas sargs”, kas funkcionēja kā tilta organizācija pēc Ugunskrusta aizliegšanas 1933. gada aprīlī līdz Pērkonkrusta pārreģistrēšanai maijā.^[2] Vadīja antisemitisko semināru Latvijas Universitātē.^[2]

Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas loceklis.^[3]

1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā profesoru Plāķi arestēja un izsūtīja uz Molotovas apgabala Usoļlaga Surmogas koncentrācijas nometni, kur viņš mira 1942. gadā 1. augustā.^[4]

Apbalvojumi

• Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1928)
• Ģedimina ordenis

Ģimene

Dēls — Ernests Plāķis, latviešu strēlnieks,^[5] biedrības Tēvijas sargs dibinātājs kopā ar tēvu, Pērkonkrusta biedrs, vācu okupācijas laikā Rehskomisariāta Ostlandes veselības departamenta darbinieks^[2]

Mazmeita — ārste Ciemalda Lūkina, ilggadēja pretalkoholisma biedrības Ziemeļblāzma vadītāja.^[5]

Pazīstamākie darbi

• Leišu valodas rokas grāmata (Valters un Rapa, 1926),
• Latvijas vietu vārdi un latviešu pavārdi. 1.—2.sējumi (1936—1939).

Atsauces

1. nekropole.info
2. Kott, Matthew (2015-11-23). "Latvia’s Pērkonkrusts: Anti-German National Socialism in a Fascistogenic Milieu" (en). Fascism 4 (2): 169–193. doi:10.1163/22116257-00402007. ISSN 2211-6257.
3. Valsts pētījumu programmas datubāze
4. Nekropole
5. Ruska, Rita (2013-04-30). "Noklīdusī klade izdota grāmatā". Latvijas avīze.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Kārlis Kasparsons	Latvijas Izglītības ministrs 1920. gada 12. jūnijs — 1921. gada 26. aprīlis	Pēctecis: Longīns Ausējs