From Wikipedia, the free encyclopedia
Jakobs Johans fon Zīverss (vācu: Jacob Johann von Sievers, 1731-1808) bija vācbaltiešu politiskais darbinieks, diplomāts un reformators, viens no Katrīnas II valstsvīriem, īstenais slepenpadomnieks. Novgorodas gubernators, ārkārtējais sūtnis Polijas-Lietuvas kopvalstī, viens no Krievijas brīvās ekonomiskās biedrības izveidotājiem. Piedalījās Tērbatas Universitātes izveidošanā, radīja stipendiju fondu, kurš darbojās līdz 1917. gadam.
Dzimis 1731. gada 19. augustā Rakverē Joahima Johana fon Zīversa (1699–1770) un viņa sievas Annas Magdalēnas (1710–1762) ģimenē, no trīspadsmit viņu laulībā dzimušajiem bērniem pilngadību sasniedza seši: Joahims Johans (1740–1815), Karls Eberhards (1745–1821), Anna Magdalēna (1746–1790), Marija Helēne (1751–1782), Pēters Kristiāns (1754–1827) un Jakobs Johans (1731–1808).
1743. gadā viņa tēva brālis Kārlis fon Zīverss iekārtoja Jakobu mācīties Pēterburgas galma Pāžu korpusā. 1744. gadā viņš sāka strādāt Krievijas impērijas Ārlietu kolēģijā, 1748. gadā viņu iecēla par Krievijas sūtņa Johana Albrehta fon Korfa sekretāru Dānijā. No 1749. līdz 1755. gadam viņš strādāja kā diplomāts Londonā, dienesta laikā apmeklēja arī Franciju un vācu valstis.
Sākoties Septiņgadu karam, 1756. gadā Jakobu fon Zīversu atsauca no diplomātiskā dienesta. Piedalījās kaujā pie Grosjēgerdorfas (Groß-Jägersdorf), pēc kuras viņu paaugstināja par apakšpulkvedi un uzņema grāfa Vilhelma fon Fermora ģenerālštābā, no 1759. līdz 1760. gadam viņš bija prūšu-krievu karagūstekņu apmaiņas komisijas sekretārs, paaugstināts par ģenerālmajoru. Pēc kara beigām kopā ar savu brāli Pēteri Kristiānu devās ārstēties uz Itāliju un Austriju, no 1764. līdz 1781. gadam bija Novgorodas gubernators. Šajā amatā viņš ieguva Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzticību un kalpoja dažādos augstos amatos. Kopā ar Ivanu Jelaginu darbojās 1771. gadā dibinātajā Pēterburgas brīvmūrnieku ložā "Perfektā vienotne" (Perfect Unity).[1] Pēc aktīvas darbības Vidzemes guberņas landrāta amatā Polijas dalīšanas laikā 1792. gadā viņu iecēla par Krievijas impērijas vēstnieku Polijā-Lietuvā. 1796. gadā kļuva par Krievijas impērijas senatoru, 1798. gadā ieguva grāfa titulu.
Pēdējos dzīves gadus pavadīja savā Bauņu muižā pie Valmieras, kur mira 1808. gada 23. jūlijā.
Viņa bēres izvērsās par varenu sēru manifestāciju. Pēc sēru dievkalpojuma grāfa zārku 16 Bauņu saimnieki uz pleciem nesuši no Matīšu baznīcas līdz 4 kilometrus attālajam Jēkaba kalnam. Drīz pēc tam uz viņa kapa pacēlās ampīra stila kapa piemineklis no granīta un marmora, par ko grāfs Fransuā Gabriels de Brē 1817. gadā rakstīja savā Vidzemes vēstures apcerējumā: “.. viņa pīšļi atbilstoši viņa pēdējai gribai atdusas zem kokiem, kas stādīti ar viņa paša roku. Fon Gincelas un fon Ikskilas kundzes, viņa divas meitas, likušas uzcelt kapa pieminekli, kas vienlaicīgi dara godu viņu gaumei un pietātei pret tēvu.”[2]
Pēc atvaļināšanās no valsts dienesta viņš tika apdāvināts ar lieliem īpašumiem. Starp tiem bija vairāki ciemati pie Minskas ar vairāk kā 2500 iedzīvotājiem. Viņa īpašumā bija gan mantotas, gan nopirktas muižas Vidzemē - Bauņu muiža (Bauenhof), Mīlītes muiža (Neuhall), Vīķu muiža (Zarnau) un Košķeles muiža (Ostrominsky), Igaunijā (Heimar, Rasik und Kampen), Ingrijā (Gadebusch, Лопатино, Sel'co и Muratovo), Polockas guberņā (Kasian un Rudnja) un Somijā (Sackala).
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
