From Wikipedia, the free encyclopedia
Igaunijas iekļaušana PSRS attiecas uz Igaunijas vēstures periodu starp 1940. gada 17. jūnija padomju militārās okupācijas rezultātā radītās Varesa marionešu valdības izveidošanu un formālu Igaunijas PSR uzņemšanu PSRS sastāvā 1940. gada 6. augustā.
Pirmajās nedēļās pēc okupācijas publiski netika izvirzīts sauklis par Igaunijas iekļaušanu PSRS, taču līdz ar nelikumīgajām parlamenta vēlēšanām Igaunija 21. jūlijā kļuva par Igaunijas PSR un 6. augustā pēc komunistu kontrolētā parlamenta lūguma tika uzņemta PSRS. Igaunijas ekonomikas un sabiedrības pilnīga sovjetizācija tika pabeigta tikai pēc Otrā pasaules kara.
Jiri Uluotsa valdība iesniedza atlūgumu 17. jūnijā, taču turpināja darbu līdz jaunas valdības izveidošanai. Petss uzdeva ģenerālim Laidoneram izveidot jaunu valdību, kas nenotika padomu pretestības dēļ. 19. jūnijā 8.00 ar vilcienu Tallinā ieradās PSRS emisārs, Ļeņingradas kompartijas vadītājs un Politibiroja loceklis Ždanovs. Tiekoties ar Prezidentu Petsu, Ždanovs informēja, ka tiks izveidota padomju specdienestu aģenta un avangarda rakstnieka Varesa-Barbarusa vadīta valdība.[1] Prezidenta ieteiktie ministru kandidāti tika noraidīti.
Vienlaikus Ždanovs lika PSRS vēstniecības tirdzniecības padomniekam Bočkarjovam sarīkot „tautas demonstrācijas”, kas aicinātu uz varas maiņu.
21. jūnija 10.00 sākās mītiņš Tallinas Brīvības laukumā. Šīs dienas notikumi Igaunijas PSR tika saukti par Jūnija revolūciju, mūsdienu Igaunijā par Jūnija apvērsumu. Mītiņā piedalījās 4-5000 cilvēki, no kuriem daudzi bija civilā ģērbti cilvēki no padomju kara bāzēm. Demonstrantus apsargāja padomju bruņumašīnas un kareivji. Pēc uzrunām un Internacionāles nodziedāšanas demonstranti devās uz Toompea vecpilsētas rajonu, kur atradās Prezidenta pils Kadriorgs.[2]
Petss un Laidoners no pils balkona uzrunāja demonstrantus, kas pieprasīja jaunu valdību, politieslodzīto atbrīvošanu un brīvas arodbiedrības. Daļa demonstrantu padomju kopā ar padomju militārpersonām devās uz Centrālcietumu, kur 15.00 tika atbrīvoti 27 politieslodzītie. Demonstranti ieņēma arī Domkalna pili, valdības laikraksta tipogrāfiju un radio raidstaciju. 18.00 vakarā no Garā Hermaņa torņa tika novilkts Igaunijas valsts karogs un uzvilkts sarkanais. 22.15 pa radio tika paziņots par Varesa valdības izveidošanu. Valdības manifesta teksts iepriekš tika saskaņots ar padomju vēstniecību.[3]
Turpmāk, līdz savam arestam 30. jūlijā Petss atradās faktiskā mājas arestā Kadriorgā, taču turpināja parakstīt gandrīz 200 okupācijas marionešu valdības sagatavotos likumus. 22. jūnijā ar Prezidenta pavēli Johans Laidoners tika atbrīvots no armijas virspavēlnieka amata un demobilizēts.
Sākotnēji valdība izveidojās šādā sastāvā.
No 21. jūnija visa prese atbalsta jauno valdību, sāk iznākt laikraksts Rahva hääl (Tautas balss). Jau nākamajā svētdienā 23. jūnijā pa radio vairs netiek pārraidīts dievkalpojums.
24. jūnijā Varess uzstājās ar radio runu. „Mēs esam uzvarējuši. Mēs zinām, ka kopš dažām dienām mēs veidojam vēsturi. Mēs esam krievu revolūcijas bērni. Vēsture ir ierādījusi mūsu vietu starp citām tautām blakus mums draudzīgai Padomju Savienībai.”[5]
24. jūnijā Tallinā notiekošā strādnieku sapulcē jaunais Ārlietu ministrs Andresens noliedz, ka varu Igaunijā pārņēmusi Sarkanā armija, vai ka varu turpmāk kontrolēs krievu un ebreju izcelsmes iedzīvotāji. Valdība neplānojot ieviest padomju iekārtu, tas esot atkarīgs no šķiru cīņas tālākās attīstības.[6]
Varesa valdība 28. jūnijā pieņem lēmumu par Igaunijas-Latvijas 1923. gada 1. novembra militārās savienības līguma un 1934. gada 17. februāra savienības līgumu anulēšanu, jo tie esot pretrunā ar PSRS noslēgto Savstarpējās palīdzības paktu. Armijas komandieris Jonsons izteicās, ka šie līgumi vairs nav vajadzīgi, jo visas garantijas Igaunijas drošībai tagad sniedz lielais austrumu kaimiņš. 28. jūnijā arī tiek izbeigta līdz šim vienīgās legālās partijas Tēvijas savienības, Igaunijas aizsargu organizācijas Kaitseliit un jaunatnes organizācijas darbība. 4. jūlijā tiek izdots rīkojums par politisko vadītāju „poļitruku” institūcijas ieviešanu armijā.[7]
5. jūlijā atcelts 1918. gada rīkojums par Komunistiskās partijas aizliegšanu. Sāk iznākt laikraksts Kommunist. Jūlija sākumā Izglītības ministrija sāk strādāt pie tā, lai visās igauņu skolās sāktu mācīt krievu valodu.[8]
Ždanovs Tallinu atstāja 25. jūnijā, taču atkal atgriezās 2. jūlijā, lai pārraudzītu vēlēšanu rīkošanu. Prezidents Petss piedalījās Varesa valdības sēdē tikai vienu reizi, 5. jūlijā, kad parakstīja rīkojumu par parlamenta apakšpalātas ārkārtas vēlēšanām un augšpalātas atlaišanu. 5. jūlijā tika paziņots, ka 14. un 15. jūlijā, pārkāpjot 1937. gada Konstitūciju un Vēlēšanu likumu, notiks parlamenta apakšpalātas vēlēšanas.[9]
Lai traucētu opozīcijai, likumā paredzētās 35 dienas kandidātu izvirzīšanai tika saīsinātas uz 3. Neatkarīgi no padomju kontroles izdevās izveidot vēl vienu sarakstu ar 78 kandidātiem uz 80 parlamenta vietām. Tā atbalstam dažās dienās tika savākti 6000 paraksti. Pārsteigta par šādu pavērsienu, Varesa valdība 9. jūlijā pieņēma lēmumu vēlēšanu sarakstos neiekļaut nevienu Darbaļaužu sarakstam opozīcijā esošu kandidātu. Vienīgais atļautais opozīcijas pārstāvis palika zemnieks no Rāsiku, Jiri Rajurs-Līvaks (Jüri-Rajur Liivak), kuram izdevās izvairīties no aresta pirms vēlēšanām. Viņu arestēja pēc tām, taču 1955. gadā reabilitēja un viņš nodzīvoja līdz 2000. gadam.
Vēlēšanas notika 14. un 15. jūlijā. Vienīgais oficiāli atļautais bija Igaunijas Darbaļaužu līgas saraksts, kas 6. jūlijā publicēja savu priekšvēlēšanu programmu. Tajā bija daudz solījumu strādniekiem un zemniekiem, taču nekas par padomju varu vai pievienošanos PSRS. Padomju organizētais Darbaļaužu līgas saraksta vēlēšanu manifesta teksts tika sagatavots PSRS vēstniecībā un saskaņots ar Maskavu.
Vēlēšanu rezultāti tika paziņoti 18. jūlijā. Uz zināmu rezultātu viltošanu norāda kaut vai tas, ka Londonas laikrakstos vēlēšanu rezultāti tika nodrukāti pirms to paziņošanas Igaunijā. Tajās esot piedalījušies 84,1% no balsstiesīgajiem vēlētājiem un 92,8% esot nobalsojuši par Darbaļaužu līgas sarakstu. Vācu okupācijas laikā, 1942. gada maijā igauņi izpētīja saglabājušos vēlēšanu dokumentus un neatrada pierādījumus apjomīgiem vēlēšanu viltojumiem. Rezultāts tika panākts ar masīvu propagandas kampaņu, iebiedēšanu un vēlēšanu programmu, kas solīja visu visiem. Vēlēšanu dienā laikraksts Rahva Hääl rakstīja, ka tikai tautas ienaidnieki paliek mājās vēlēšanu dienā.
21. jūlijā jaunievēlētā Igaunijas parlamenta apakšpalāta savā pirmajā sēdē pieņēma lēmumu par padomju varas nodibināšanu un Igaunijas PSR izveidošanu. 22. jūlijā no amata tika atbrīvot Petss, Prezidenta pienākumu uzņēmās Varess, kurš saglabāja arī premjerminstra amatu un tika pieņemta deklarācija par Igaunijas PSR iestāšanos PSRS. 23. jūlijā parlaments pieņēma lēmumu par banku un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju. Izveidoja komisiju jaunas konstitūcijas izstrādāšanai. Varesa valdība nolika pilnvaras, taču parlaments tai izteica uzticību un tā turpināja darbu līdz Igaunijas pārvaldes sistēmas pilnīgai pārveidošanai pēc PSRS republikas modeļa.
Tika izveidota komisija 21 cilvēka sastāvā, kam jādodas uz Maskavu lūgt Igaunijas PSR uzņemšanu PSRS. 1940. gada 6. augustā PSRS Augstākā Padome savā 7. sesijā pieņēma lēmumu par Igaunijas PSR uzņemšanu PSRS.
Jau 3. augustā Igaunijas valdība pieņem lēmumu par pāreju uz Maskavas laiku pusnaktī no 5. uz 6. augustu.[10]
Kā pirmos Igaunijas PSR uzdevumus Varess augusta sākumā minēja Narvas HES būvi, kanāla izveidi starp Peipusa ezeru un Pērnavas līci, Narvas tekstilfabrikā strādājošo skaita palielināšanu no 2000 uz 12 000 strādnieku, kā arī zemes reformas veikšanu.[11]
Jau uzreiz pēc militārās okupācijas no Ļeņingradas ieradās NKVD pārstāvji, kas sāka arestus. Kā pirmie bieži vien tika arestēti balto kustības emigranti.
Petss ar ģimeni tika arestēts 30. jūlijā un deportēts uz Baškīriju. Armijas komandieris Laidoners tika deportēts uz Krieviju jau jūlija vidū, vēl pirms Igaunijas pievienošanas PSRS.
6. augustā, lai samazinātu trimdas valdības veidošanas iespēju, pieņemts likums par valsts nodevējiem, kas attiecās uz valsts ierēdņiem (pamatā diplomātiem) kuri nav atgriezušies Igaunijā. Tie uzskatāmi par nodevējiem, sodāmi ar nāvi un viņu īpašumi konfiscējami. Viņu Igaunijā palikušās ģimenes tiek arestētas uz vienu gadu un viņu īpašumi konfiscējami.[12]
1940. gada otrajā pusgadā tika arestēti vismaz 1082 cilvēki. Bojā gāja 10 brīvās Igaunijas premjerministri, 68 pēdējā parlamenta deputāti, no kuriem 36 tika nošauti. Tikai vienam premjerministram un 28 pēdējā parlamenta deputātiem kara beigās izdevās aizbēgt uz rietumiem.[3]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
