From Wikipedia, the free encyclopedia
Edvards Hāgerups Grīgs (Edvard Hagerup Grieg, dzimis 1843. gada 15. jūnijā Bergenā, miris 1907. gada 4. septembrī Bergenā) bija norvēģu komponists un pianists. Nacionālā romantisma pārstāvis. Pazīstamākie darbi - Grīga klavierkoncerts, mūzika Ibsena lugai Pērs Gints un "Liriskie skaņdarbi" (Lyriske stykker) klavierēm.
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts  | ||||||||||||
Dzimis Bergenā muzikālā ģimenē. Viņa vecāki bija Aleksandrs Grīgs (1806-1875), tirgotājs, un Džesīna Judīte Hagerupa (1814-1875), mūzikas skolotāja.[1][2] Uzvārds ir skotu izcelsmes. Pēc Cullodena kaujas 1746. gadā, Grīga vecvectēvs Aleksandrs Grīgs[3] plaši ceļoja, apmetās Norvēģijā ap 1770. gadu un izveidoja biznesa intereses Bergenā.
Edvards Grīgs tika uzaudzināts mūzikas vidē. Viņa māte bija viņa pirmā klavieru skolotāja un mācīja viņam spēlēt klavieres sešu gadu vecumā. Grīgs mācījās dažādās skolās.[4]
Kad Edvardam bija 15 gadu, ģimenes draugs Ūle Bulls pierunāja vecākus sūtīt Edvardu mācīties mūziku uz Leipcigas konservatoriju. Bulla brālis bija precējies ar Grīga tanti.
Grīgs tika uzņemts konservatorijā, mācījās spēlēt klavieres un baudīja daudzus koncertus, kas notika Leipcigā. Viņam nepatika konservatorijas mācību kursa disciplīna. Izņēmums bija ērģeļu stundas, kas bija obligātas klavieru studentiem. 1860. gada pavasarī viņš pārcieta dzīvībai bīstamu plaušu slimību, pleirītu un tuberkulozi. Visu viņa dzīvi iznīcinātā kreisā plauša ietekmēja Grīga veselību un viņa mugurkaula krūšu daļas bija sakropļotas. Viņš cieta no daudzām elpceļu infekcijām, un visbeidzot no kombinētas plaušu un sirds mazspējas. Grīgs vairākas reizes apmeklēja Spa un sanatorijas gan Norvēģijā, gan ārvalstīs. Vairāki no viņa ārstiem kļuva par viņa personīgajiem draugiem.[5]
1861. gadā Grīgs debitēja kā koncerta pianists Kārlshamnā, Zviedrijā. 1862. gadā viņš pabeidza savas mācības Leipcigā un rīkoja savu pirmo koncertu savā dzimtajā pilsētā.
1863. gadā Grīgs devās uz Kopenhāgenu un nodzīvoja tur 3 gadus. Viņš satika Dānijas komponistus J.P.E Hartmani un Nīlu Geidu. Viņš arī satika savu kolēģi, norvēģu komponistu, Rikardu Nordroku (Norvēģijas valsts himnas komponists), kurš kļuva par labu draugu un iedvesmas avotu. Nordroks nomira 1866. gadā, un Grīgs viņam par godu sakomponēja bēru maršu.
1867. gada 11. jūnijā Grīgs apprecēja savu pirmo māsīcu, Niņu Hagerupu. Nākamajā gadā piedzima viņu vienīgais bērns — Aleksandra. Aleksandra nomira 1869. gadā no meningīta. 1868. gada vasarā Grīgs uzrakstīja savu pirmo klavierkoncertu A minorā, kamēr viņš bija brīvdienās, Dānijā. Edmunds Nūperts šim klavierkoncertam veica pirmatskaņojumu 1869. gada 3. aprīlī, Kazino teātrī, Kopenhāgenā.
1868. gadā Ferencs Lists, kurš vēl nebija saticis Grīgu, uzrakstīja viņam atsauksmi uz Norvēģijas Izglītības ministriju un Grīgs ieguva ceļojumu dotāciju. Abi komponisti tikās Romā 1870. gadā. Grīga pirmajā vizītē viņi klausijās Grīga pirmo vijoļu sonāti, kas Listam patika. Uz savu otro vizīti, aprīlī, Grīgs paņēma līdzi sava klavierkoncerta manuskriptu, kuru Lists pārlasīja. Lista atveidojums deva lielu iespaidu viņa auditorijai, lai gan Lists maigi norādīja, ka Grīga spēlējis pirmo noti pārāk ātri. Lists arī deva Grīgam dažus padomus par instrumentāciju.
No 1874. līdz 1876. gadam Grīgs komponēja mūziku Henrika Ibsena lugas Pērs Gints pirmizrādei.
Grīgam bija ciešas saites ar Bergenas filharmonisko orķestri un viņš vēlāk kļuva par orķestra mūzikas direktoru no 1880. līdz 1882. gadam. 1888. gadā Grīgs tikās ar komponistu Pēteri Čaikovski Leipcigā. Čaikovskis bija augstās domās par Grīga mūziku, slavēja tās skaistumu, oriģinalitāti un siltumu.[6] Grīgam tika piešķirti divi doktora grādi, pirmo viņš ieguva no Kembridžas Universitātes 1894. gadā un otro no Oksfordas Universitātes 1906. gadā.[7]
Norvēģijas valdība piešķīra viņam pensiju. 1903. gada pavasarī Grīgs izveidoja deviņas skaņuplates ar savu klaviermūziku Parīzē; visi šie vēsturiskie diski ir pārreģistrēti gan platēs, gan CD.
1906. gadā viņš tikās ar komponistu un pianistu Persiju Greingeru Londonā. Greingers bija Grīga mūzikas cienītājs un spēcīga empātija tika ātri izveidota. 1907. gada intervijā Grīgs paziņoja: "Es esmu uzrakstījis norvēģu Zemnieku Dejas, ko neviens manā valstī nevar nospēlēt, un te nāk tas austrālietis, kurš to nospēlē tā kā to vajag nospēlēt! Viņš ir ģēnijs, ka mēs skandināvi nevaram darīt neko citu, izņemot mīlēt."[8]
Edvards Grīgs nomira vasaras beigās 1907. gadā, 64 gadu vecumā, pēc ilgstošas slimības. Viņa pēdējie vārdi bija: "Nu, ja tā vajag." Bēres izraisīja starp 30 000 un 40 000 cilvēkiem iziet ārā uz ielas viņa dzimtajā pilsētā par godu viņam. Pēc viņa vēlēšanās bērēs spēlēja viņa paša bēru Maršu Rikarda Nordroka piemiņai, kuru diriģēja viņa draugs Johans Halvorsens, kurš bija precējies ar Grīga brāļameitu. Tika spēlēta arī Šopēna 2. klaviersonāte. Grīgs tika kremēts un viņa pelni tika aprakti kalnu kapenēs netālu no viņa mājām, Troldhaugenā. Viņa sievas pelni vēlāk tika aprakti kopā ar viņa pelniem.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
