Eķengrāves muiža

Eķengrāves muižas (vācu: Eckengraf, agrāk Eichengrabe) kungu māja atrodas Jēkabpils novada Eķengrāvē, netālu no Viesītes. Muiža līdz 1920. gada agrārajai reformai piederēja Johanam Rehenbergam-Lintenam, pēc tam tās zeme 1333 ha kopplatībā tika sadalīta 29 jaunsaimniecībās. Muižas kungu mājas izskats bija pieticīgs - gara, dzeltenas krāsas ēka.^[1]

Eķengrāves muižas ēkas 20. gadsimta sākumā.

Vēsture

Norādes par muižu pie Sēlpils-Saukas ceļa ir kopš 1477. gada, kad Livonijas ordeņa mestrs Borhs tur izlēņoja vienu arklu (ap 20ha) zemes kalējam Ansim (Ansim Smēdem) un viņa pēcnācējiem. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā šī Sēlpils pilskunga tiesas tirdzniecības muiža bija Joela Laflera, tad Heinriha fon Fītinghofa (1565) un Otmera Grothusa (1590) īpašumā. 1622. gadā muiža pirmo reizi pieminēta kā Eichengrabe ("Ozolgrava"), kas 1633. gadā pārgāja Andreja Manteifela-Cēges īpašumā. 1698. gadā muižu nopirka Piksteres dzimtkungs Ferdinands Taube, 1753. gadā Ferdinands Vitens (Witten), 1762. gadā Ernests fon der Hovens, 1783. gadā Frīdrihs fon Manteifels. Tolaik muižā bija pierakstīti 402 cilvēki.^[2]

Pēc Kurzemes guberņas izveides Eķengrāves muiža 1798. gadā nokļuva izsolē un par 40 tūkstošiem dālderu to ieguva tieslietu padomnieks Vite fon Vitenheims (Witte von Wittenheim). 1824. gadā muižu par 41 tūkstoti rubļu uz 99 gadiem iznomāja Plānes dzimtkungam Gustavam fon Bētiheram, pēc kura nāves dzimtsķīlas tiesības uz muižu ieguva Aleksejs Baikovs (1842) un tirgotājs Andrejs Odiņš (1846). 1861. gadā muižu par 120 tūkstošiem rubļu nopirka Heinrihs Heincs, bet 1872. gadā to ieguva Johans Rehenbergs-Lintens (Johann von Rechenberg genannt Linten). Viņš muižas zemi uz 99 gadiem izrentēja apmēram 70 zemnieku saimniecībām. 1910. gadā viņš to atdāvināja savam dēlam Johanam, kas sāka iznomātās zemes pārdot dzimtīpašumā un pēc Latvijas Republikas nodibināšanas muižas neatsavināmo daļu par 50 tūkstošiem latu atdāvināja savai meitai Irēnai Rehenbergai-Lintenai (1901-1988). Viņa 1926. gadā Jelgavā apprecējās ar Nikolaju Līvenu (Nicolai Lieven, 1899-1972) un dzīvoja Latvijā līdz vācbaltiešu izceļošanai 1939. gadā.

Atsauces

1. "Laika soļos ieklausies. Viesītes novads cauri gadsimtiem" (red. Ligita Ābolniece). Viesīte, 2008. 30-37 un 240-250 lpp.
2. Jānis Stradiņš. Paula Stradiņa dzimtas gaitas Sēlijā (Augšzemē).