Džou Eņlajs

Džou Eņlajs^[1] (ķīniešu: 周恩来, piņjiņs: Zhōu Ēnlái; dzimis 1898. gada 5. martā, miris 1976. gada 8. janvārī) bija pirmais Ķīnas Tautas Republikas premjerministrs, stājoties amatā 1949. gada oktobrī līdz savai nāvei 1976. gada janvārī. Džou atradās Mao Dzeduna pakļautībā un palīdzēja Ķīnas Komunistiskai partijai (turpmāk ĶKP) nākt pie varas, kā arī vadīja ārvalstu politiku un attīstīja Ķīnas ekonomiku.

Džou Eņlajs 1946. gadā

Prasmīgs un apdāvināts diplomāts, Džou strādāja par Ķīnas ārlietu ministru no 1949. līdz 1958. gadam. Sludinot mierpilnu līdzāspastāvēšanu ar Rietumiem pēc strupceļā nonākušā Korejas kara, 1954. gadā viņš piedalījās Ženēvas konferencē un palīdzēja noorganizēt Ričarda Niksona vizīti Ķīnā 1972. gadā. Viņš veidoja miermīlīgu politiku, pievēršoties asajām domstarpībām ar ASV, Taivānu, Padomju Savienību (pēc 1960. gada), Indiju un Vjetnamu. Džou ir zināms kā ilglaicīgs Mao Dzeduna palīgs, specializējies ārvalstu politikā. Abu kontrastējošās personības abus vienoja kā efektīvu komandu; Henrijs Kisindžers, ASV diplomāts, izsakās ar abiem vīriem:

„Mao dominēja katrā sapulcē; Džou sludināja to. Mao kaislīgi tiecās satriekt opozīciju; Džou intelekts meklēja ceļus, lai pārliecinātu vai veiktu manevrus. Mao bija nicinošs; Džou — vērīgs. Mao uzskatīja sevi par filozofu; Džou redzēja sevi kā pārvaldnieku vai starpnieku. Mao kvēli vēlējās pasteidzināt pārmaiņas; Džou apmierināja viņa vēlmes.”

Pateicoties viņa erudīcijai, Džou pārcieta t.s. «tīrīšanas», kad Mao likvidēja augstākos partijas biedrus Kultūras revolūcijas laikā 1960. gados. Viņa pūliņi mazināt Sarkanās gvardes postījumus, kā arī aizsargāt citus no dusmām pret Mao, Revolūcijas otrajā pusē viņu padarīja populāru. Kad Mao veselība 1971. un 1972. gadā pasliktinājās, Džou un Četru banda cīkstējās par varu Ķīnā. Arī Džou veselības stāvoklis kļuva sliktāks un 1976. gada 8. janvārī viņš nomira. Vēlāk tauta vērsās pret Četru bandu — tas noveda līdz Tianaņmeņas incidentam. Lai gan pie varas nāca Hua Guofens, viņa pēctecis Dens Sjaopins (Džou sabiedrotais) bija tas, kurš pielika punktu Četru bandai un galu galā ieņēma Mao vietu 1977. gadā.

Pirmie dzīves gadi

Jaunība

Džou Eņlajs piedzima 1898. gada 5. martā Huaiaņā, Dzjansu provincē un bija pirmais dēls Džou ģimenē. Ģimene bija nākusi no Šaosjinas Džedzjanas provincē. Cjinu dinastijas valdīšanas otrajā pusē Šaosjina bija nozīmīga pilsēta, no kuras cēlušās tādas ģimenes kā Džou — tās locekļi no paaudzes paaudzē strādāja par valdības ierēdņiem (師爷, shīyé). Kāpjot pa karjeras pakāpieniem, šo ģimeņu vīriešiem bieži nācās pārcelties, un, Cjinu dinastijas valdīšanas norietā, Džou Eņlaja ģimenes atzars pārcēlās uz Huaiaņu. Pat pēc pārcelšanās ģimene uzskatīja Šaosjinu par savu senču pilsētu.

Džou vectēvs Džou Paņluns un viņa vecāku tēvocis Džou Dzjuņans bija pirmie ģimenes locekļi, kas pārcēlās uz Huaiaņu. Vectēvs, šķiet, nokārtoja apgabala eksāmenus; Džou Eņlajs vēlāk izteiksies, ka viņa vectēvs kalpoja par miertiesnesi Huaiaņas apkārtnē. Džou tēvs, Džou Inens, bija otrais no Džou Paņluna četriem dēliem. Džou māte ar uzvārdu Vaņa bija ievērojamas Dzjansu amatpersonas meita.

19. gadsimta otrajā pusē Ķīnu piemeklēja pamatīga ekonomiskā lejupslīde. Kā daudzu citiem, lielās Džou ģimenes finansiālais stāvoklis bija katastrofāls — viņi nevarēja dot bērniem pienācīgu izglītību. Džou tēvam bija godīga, lēnprātīga, gudra cilvēka reputācija, bet viņš bija „vājš” un viņam „trūka disciplīnas un apņēmības.” Arī personiskā dzīve izvērtās neveiksmīgi — viņš daudz ceļoja pa Ķīnu, strādādams Pekinā, Šandunā, Aņhui, Šeņjanā, Iekšējā Mongolijā un Sičuaņā. Vēlāk Džou Eņlajs atcerējās savu tēvu, ka viņš parasti bijis prom no mājām un nespējis apgādāt ģimeni.

Drīz pēc dzimšanas Džou Eņlajs nonāca tēva jaunākā brāļa Džou Igaņa pārziņā — tobrīd brālis bija slims ar tuberkulozi. Šķiet, adopcija notika, jo ģimene baidījās, ka Igaņs nomirs, tā arī neatstādams mantinieku. Drīz pēc adopcijas viņš mira, un Džou Eņlaju uzaudzināja viņa atraitne, kuras uzvārds bija Čeņa. Arī Čeņas kundze bija no izglītotas ģimenes un saņēma tradicionālo lasīšanas izglītību. Pamatojoties uz Džou atskaitēm, viņš mīlēja savu audžumāti un iemantoja no viņas dziļu interesi par ķīniešu literatūru un operu. Audžumāte iemācīja Džou lasīt un rakstīt jau dažu gadu vecumā. Džou vēlāk atklāja, ka sešu gadu vecumā lasījis plaši pazīstamo romānu vietējā dialekta sjijoudzji izloksnē. Astoņu gadu vecumā viņš izlasīja citus pašmāju romānus, tostarp Upes līčos (水滸傳; Shuǐhǔ Zhuàn), Trejvalstu vēstures atstāstījums (三国演义; Sānguó Yǎnyì) un Sapnis sarkanajā tornī (紅樓夢; Hónglóumèng).

Džou īstā māte Vaņa mira 1907. gadā, kad Džou bija 9 gadus vecs, un viņa audžumāte Čeņa — 1908. gadā, kad Džou bija 10 gadu. Džou tēvs strādāja Hubei, tālu no Dzjansu, tāpēc Džou un viņa divi jaunākie brāļi atgriezās Huaiaņā, kur nākamos divus gadus dzīvoja kopā ar atlikušo tēva brāli Ikui. 1910. gadā Džou tēvocis Igens, viņa tēva vecākais brālis, piedāvāja Džou ņemt savā paspārnē. Ģimene Huaiaņā piekrita, un Džou kopā ar savu tēvoci devās uz Manžūriju, Šeņjanu, kur Džou tēvocim bija darbs valdības amatā.

Izglītība

Šenjanā Džou apmeklēja Dongguan Model Academy, modernu skolu — pēc toreizējiem kritērijiem. Iepriekš viņš mācījās mājās. Papildus jaunajiem priekšmetiem — angļu valodai un zinātnei, Džou ar aizrautību lasīja reformatoru darbus — Liang Qichao, Kang Youwei, Chen Tianhua, Zou Rong un Zhang Binglin. Četrpadsmit gadu vecumā Džou paziņoja, ka viņa motivācija ir turpināt izglītošanos un „kļūt par ievērojamu cilvēku, kas nākotnē uzņemsies lielu atbildību pret valsti.” 1913. gadā Džou tēvocis pārcēlās uz Tjaņdziņu, kur Džou iestājās slavenajā Nankai vidusskolā.

Šo vidusskolu dibināja Yan Xiu, ievērojams zinātnieks un filantrops, un tās direktors bija Zhang Boling, viens no ievērojamākajiem Ķīnas audzinātājiem 20. gadsimtā. Vidusskolas mācību metodes atšķīrās no tālaika Ķīnas standartiem. Laikā, kad Džou uzsāka skoloties, to mācību saturs tika pielāgots standartiem, ko izmantoja Filipsa akadēmijā Amerikas Savienotajās Valstīs. Studentus piesaistīja prestižās skolas reputācija („augsta disciplinētība”) un tas, ka ikdiena tiek pavadīta „stingrā morāles kodeksā”. Džou bija dažādi draugi un klasesbiedri — sākot ar Ma Jun (komunistu līderis; viņu nogalināja 1927. gadā) un beidzot ar K. C. Wu (Nacionālistu partijas vadīšanas laikā Šanhajas mērs un Taivānas gubernators). Talantīgais Džou piesaistīja skolas dibinātāja un direktora uzmanību. Yan Xiu bija sevišķi augstās domās par Džou, apmaksājot studijas Japānā un vēlāk — Francijā.

Yan pat piedāvāja Džou savas meitas roku, bet Džou atteicās. Džou vēlāk savam klasesbiedram atklāja iemeslu: viņš tā rīkojies, jo baidījies par savu finansiālo stāvokli, kā arī uzskatīja, ka precību gadījumā sievastēvs kontrolētu viņa dzīvi.

Džou vidusskolā mācījās labi; ar izcilām sekmēm viņš apguva valodas priekšmetu, izcīnīja vairākas uzvaras skolas debašu klubā un beidzamajā mācību gadā kļuva par skolas laikraksta redaktoru. Turklāt Džou aktīvi piedalījās teātru iestudējumos, rakstīja drāmas un lugas; daudzi studenti viņu zināja tikai kā teātra aktieri. Skolā saglabājās vairākas Džou esejas un raksti. Tajos varēja lasīt par disciplīnu, apmācībām un interesi par valsti, ko Nankai vidusskolas dibinātāji centās ieaudzināt savos studentos. Skolas desmitajā gadadienā (1917. gada jūnijs) Džou bija viens no pieciem absolventiem, kuri tika godināti ceremonijā, kā arī viens no diviem studentiem, kam tika dots vārds izteikties.

Laikā, kad viņš absolvēja vidusskolu, Džou ļoti ietekmēja Zhang Boling mācību metodes sabiedrības garā (gong) un prasmē (neng). Džou pameta Nankai ar vēlmi turpināt strādāt sabiedriskajā sektorā un gūt tam nepieciešamās prasmes.

Sekojot daudzu klasesbiedru piemēram, 1917. gada jūnijā Džou devās uz Japānu izglītoties. Lielāko daļu no sava laika viņš (Japānā viņš atradās divus gadus) pavadīja East Asian Higher Preparatory School — valodniecības skolā ķīniešiem. Džou studijas apmaksāja tēvoči un, šķiet, arī Nankai dibinātājs Yan Xiu, taču viņu līdzekļi bija nepietiekoši, jo šajā periodā valdīja liela inflācija. Sākumā Džou cerēja iegūt vienu no Ķīnas valdības piedāvātajām stipendijām. Lai saņemtu stipendiju, studentiem no Ķīnas vajadzēja nokārtot iestājeksāmenus japāņu universitātēs. Džou veica iestājeksāmenus vismaz divās skolās, bet netika uzņemts. Džou ziņoja, ka viņa nemiers bija saistīts ar sava tēvoča Džou Yikui nāvi. 1919. gada pavasarī Džou atgriezās Ķīnā. Viņa ilūzijas par japāņu kultūru bija izplēnējušas — viņš neatbalstīja ideju, ka Ķīnu jāveido pēc Japānas parauga, kā arī nicināja elitismu un militārismu, ar ko saskārās.

Šajā laikā Tokijā tapušās Džou dienasgrāmatas un vēstules rādīja dziļu interesi par politiku un tābrīža notikumiem, sevišķi — krievu revolūciju 1917. gadā un Boļševiku jauno politikas kursu. Viņš sāka kāri lasīt Chen Dixiu progresīvo un kreiso laikrakstu New Youth. Iespējams, ka viņš izlasīja pirmos japāņu darbus par Marksu. Tika vēstīts, ka Džou pat apmeklēja Kawakami Haijame lekcijas Kyoto Universitātē. Kawakami bija ievērojama personība japāņu marksisma pirmssākumos un viņa tulkojumi un raksti ietekmēja ķīniešu komunistu paaudzi. Lai gan šķiet maz ticams, ka Džou tikās ar viņu vai piedalījās kādā no viņa lekcijām. Džou dienasgrāmatās atrodama saikne ar ķīniešu studentu streikiem Japānā 1918. gada maijā, kad ķīniešu valdība neapgādāja studentus ar pelnītajām stipendijām, bet viņš, šķiet, kūtri iesaistījās protestos. Viņa aktivitātes politikā sākās pēc atgriešanās Ķīnā.

Sākotnējās politiskās aktivitātes

Džou Eņlajs jaunībā (1919. gads)

Džou atgriezās Tjaņdziņā 1919. gada pavasarī. Domas par dalību 4. maija kustībā (1919. gadā no maija līdz jūnijam) starp vēsturniekiem dalās. Džou „oficiālajā” ķīniešu biogrāfijā tiek vēstīts, ka 4. maija kustības laikā viņš bijis Tjaņdziņas studentu protesta vadonis. Vairāki zinātnieki uzskata, ka ir maz ticams, vai Džou vispār tajā ir piedalījies, atsaucoties uz pierādījumu trūkumu. 1919. gada jūlijā Džou kļuva par redaktoru Tianjin Student Union Bulletin, acīmredzot pēc Nankai klasesbiedra Ma Jun lūguma, kas bija apvienības dibinātājs. Savā īsajā pastāvēšanas laikā (no 1919. gada jūlija līdz 1920. gada sākumam) laikraksts bija plaši iecīnīta studentu lasāmviela visā valstī, un vismaz vienreiz nacionālā valdība to aizliedza kā „kaitīgu publiskai drošībai un sociālai kārtībai.”

Kad Nankai 1919. gada augustā kļuva par universitāti, Džou bija pirmajā kursā, taču pilna laika aktīvists. Viņa politiskās aktivitātes auga, un septembrī viņš un vairāki citi studenti izveidoja Awakening Society — mazu grupu, kas nekad nekļuva lielāka par 25 biedriem. Skaidrojot Awakening Society mērķus un nodomus, Džou deklarēja, ka „jebko, kas nesaderas ar progresu, tādu kā militārisms, buržuāzija, partiju vadoņi, birokrāti, nevienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm, ietiepīgas idejas, novecojusi morāle, ierūsējusī ētika... vajag likvidēt vai reformēt”, un paziņoja, ka grupas nolūks ir izglītot ķīniešus. Šajā grupā Džou satika savu nākotnes sievu Deng Yingchao. Awakening Society līdzinājās slepenai marksistu studentu grupai Pekinas Universitātē, kuru vadīja Li Dazhao, „sabiedrības” grupas locekļiem piedēvējot numurus vārdu vietā (Džou bija „Numur pieci” — šo pseidonīmu viņš turpināja lietot arī vēlāk). Patiesi — pēc grupas dibināšanas tika ielūgts Li Dazhao, lai sniegtu lekcijas marksismā.

Nākamo mēnešu laikā Džou bija ļoti aktīvs. Viņš orgnizēja mītiņus, ar mērķi atbalstīt valsts mēroga boikotu pret japāņu precēm. Tā kā boikots arvien pieņēmās spēkā, nacionālā valdība, Japānas spiediena ietekmē, centās mītiņus izklīdināt. 1920. gada 23. janvārī boikota aktivitātes Tjaņdziņā noveda līdz vairāku cilvēku arestiem. Apcietināja arī vairākus Awakening Society locekļus, un 29. janvārī Džou veda gājienu uz gubernatora biroju Tjaņdziņā, lai iesniegtu petīciju par ieslodzīto atbrīvošanu. Džou un trīs citi līderi tika apcietināti. Viņus turēja apcietinājumā 6 mēnešus; soda izciešanas laikā Džou, domājams, organizēja diskusijas marksismā. Tiesas prāvā, kas norisinājās jūlijā, Džou un seši citi tika notiesāti uz diviem mēnešiem; atlikušiem vainu nepiemēroja. Visus tūlīt laida brīvībā, tā kā ieslodzījumā viņi bija pavadījuši vairāk nekā 6 mēnešus.

Kad Džou nokļuva brīvībā, viņš un Awakening Society iepazinās ar vairākām Pekinā esošām organizācijām, un kopā izveidoja Reformu federāciju; šajā laikā Džou iepazinās ar Li Dazhao un Zhang Shenfu, kuri bija kontaktos ar Li Pekinā un Chen Dixiu Šanhajā. Abi vīri, sadarbībā ar komunistu aģentu Grigoriju Voitinski, organizēja pagrīdes komunistu šūnas, bet tajā brīdī, šķiet, Džou ar viņu netikās.

Brīvībā nokļuvušais Džou nolēma doties studēt uz Eiropu (no universitātes viņu izslēdza dēļ apcietinājuma). Nonācis naudas grūtībās, viņš saņēma līdzekļus no Yan Xiu. Lai gūtu papildus ienākumus, viņš iekārtojās darbā Tjaņdziņas laikrakstā Yishi bao kā „speciālais korespondents” Eiropā. Džou pameta Šanhaju 1920. gada 7. novembrī, kopā ar 196 studentu grupu, tostarp draugiem no Nankai un Tjaņdziņas.

Kā Džou, tā arī viņa draugi no Awakening Society guva nozīmīgu, radikālu pieredzi pēc 4. Maija incidenta. 15 no grupas locekļiem uz kādu laiku kļuva par komunistiem, un grupa ieturēja ciešus sakarus. Džou un seši citi grupas locekļi pameta organizāciju un nākamos divus gadus pavadīja Eiropā, kur galu galā apprecējās ar grupas jaunāko biedreni Deng Yinchao.

Aktivitātes Eiropā

Džou grupa 13. decembrī ieradās Marseļā. Atšķirībā no citiem ķīniešu studentiem, kuri ieradās Eiropā lai strādātu un mācītos, stipendija un pozīcija Yishi bao organizācijā deva Džou pietiekoši, lai nestrādātu. Viņš pilnībā varēja nodoties pilna laika revolucionārām aktivitātēm. Vēstulē māsīcai 1921. gada janvārī Džou atklāja, ka viņa mērķis Eiropā ir iepazīties ar sociālo stāvokli ārzemēs un izzināt „viņu” metodes, risinot sociālas lietas, lai pēc atgriešanās dzimtenē pielāgotu šīs zinības stāvoklim Ķīnā. Tajā pašā vēstulē māsīcai, attiecībā uz specifisko ideoloģiju, atklāj, ka viņam „vēl joprojām jāsakārto domas.”

Būdams Eiropā, Džou iepazina dažādu Eiropas valstu pieejas šķiru konflikta risināšanā. 1929. gadā Londonā viņš bija liela ogļraču streika liecinieks un publicēja vairākus rakstus Yishi bao (lielākoties nostājoties ogļraču pusē), izskatot konfliktu un tā risinājumu starp strādniekiem un darba devējiem. Pavadot piecas nedēļas Londonā, viņš devās uz Parīzi, kur virmoja interese par krievu 1917. gada Oktobra revolūciju. Vēstulē māsīcai Džou uzsvēra divus reformu ceļus Ķīnas gadījumā: „pakāpenisku reformu” (kā Anglijā) vai „varmācīgā ceļā” (kā Krievijā). „Es nedodu priekšroku ne Krievijas, ne Anglijas variantam… Es dotu priekšroku kaut kam pa vidu, nevis kādai no abām galējībām” — tā Džou vēstulē māsīcai.

Joprojām ieinteresēts akadēmiskajās programmās, Džou ceļoja uz Lielbritāniju 1921. gada janvārī, lai apmeklētu Edinburgas universitāti. Nobažījies par finansiālajām problēmām un valodas trūkumu, viņš neiestājās un atgriezās Francijā janvāra beigās. Nav pierādījumu, ka Džou būtu iestājies jelkādā akadēmiskā programmā Francijā. 1921. gada pavasarī viņš pievienojās Ķīnas Komunistu šūnai. Džou saņēma uzaicinājumu no Zhang Shenfu, ar kuru bija iepazinies iepriekšējā gada augustā. Zhang bija saistīts ar Li Dazhao. Džou zināja viņu arī caur Zhang sievu, Liu Qingyang, Awakening Society locekli. Dažubrīd Džou nebija pārliecināts savā politiskajā nostājā, taču viņa mundrais solis pretī komunismam rādīja pretējo.

Šūna, kurai Džou piederēja, atradās Parīzē; papildus Džou, Zhang un Liu tajā bija vēl divi studenti — Zhao Shiyan un Chen Gongpei. Turpmāko pāris mēnešu laikā grupa galu galā izveidoja vienotu organizāciju — grupu no ķīniešu radikāļiem no Hunaņas, kuri dzīvoja Montagris, dienvidos no Parīzes. Grupā bija tādi ievērojami locekļi, kā Cai Hesen, Chen Yi, Nie Rongzhen, Dens Sjaopins un arī Guo Longzhen (vēl viens loceklis no Awakening Society). Pretēji Džou, lielākā daļa studentu no šīs grupas studēja un strādāja. Saistībā ar zemo maksu un neapmierinošajiem darba apstākļiem starp ķīniešiem un ķīniešu programmu administratoriem izcēlās vairāki konflikti; 1921. gada septembrī vairāk nekā 100 studentu okupēja programmu iestādes Sino-French Institute Lionā. Studenti, tostarp vairāki no Montagris grupas, tika arestēti un izsūtīti. Džou acīmredzami nebija to starpā un palika Francijā līdz 1922. gada februārim vai martam, kad pārcēlās kopā ar Zhang un Liu no Parīzes uz Berlīni. Pārcelšanās, iespējams, notika dēļ tā, ka Berlīnē valdīja salīdzinoši „saudzīga” politiskā attieksme. Turklāt Berlīnē atradās Rietumeiropas Kominternes Sekretariāts, un ir pierādījumi, ka Džou bija nozīmīgi Kominternes sakari, par kuru dabu vēl joprojām notiek asas debates. Pēc pārcelšanās uz Vāciju, Džou regulāri ceļoja uz Parīzi un atpakaļ.

1922. gada jūnijā Džou atgriezās Parīzē. Tur viņš bija viens no divdesmit-diviem Chinese Youth Communist Party biedriem, nodibinot Eiropas atzaru Ķīnas Komunistiskai partijai (ĶKP). Džou palīdzēja nodefinēt partijas mērķus un tika ievēlēts par propagandas vadītāju trīs biedru izpildkomitejai. Viņš arī rakstīja un rediģēja partijas laikrakstu Shaonian (Jaunatne), vēlāk pārsaucot to par Chiguang (Sarkanā gaisma). Džou bija galvenais redaktors šajā laikrakstā, kad pirmo reizi iepazinās ar Denu Sjaopinu, tikai septiņpadsmit gadu vecu jaunekli, kurš tika norīkots par atbildīgo uz mimeogrāfa (kopētāja) iekārtas. Partija piedzīvoja vairākas reorganizācijas un nosaukumu maiņas, bet laikā, kad Džou bija Eiropā, viņš šajā grupā bija galvenais. Papildus Džou uzņēma jaunus studentus, sūtīja viņus uz universitāti Maskavā, kā arī izveidoja Ķīnas Nacionālistu Partijas (ĶNP) Eiropas atzaru.

1923. gadā ĶKP Trešais kongress pieņēma Kominternes instrukcijas sadarboties ar ĶNP, ko tajā brīdī vadīja Sun Yat-sen. Instrukcijas norīkoja ĶKP biedrus iestāties Nacionālistu partijā kā „individuālistus”, kamēr tiem joprojām būtu saikne ar ĶKP. Pēc pievienošanās ĶKP, viņi strādātu tā vadībā un izpildē, darbinot revolūcijas lokomotīvi. Gadu gaitā, šī stratēģija novedīs līdz nopietniem konfliktiem starp ĶNP un ĶKP.

Džou ne tikai pievienojās ĶNP, bet pat palīdzēja organizēt Nacionālistu Partijas Eiropas atzaru 1923. gada novembrī. Džou dēļ lielākā daļa Eiropas atzara virsnieku patiesībā bija komunisti. Viņa plašais kontaktu loks un personīgās pazīšanās izveidojās tieši šajā periodā un bija nozīmīgākās Džou karjerā. Ievērojami partijas līderi, piemēram, Zhu De un Nie Rongzhen pievienojās partijai caur Džou.

Ar 1924. gadu Padomju-Nacionālistu savienība strauji paplašinājās un Džou tika izsaukts atpakaļ uz Ķīnu. Viņš pameta Eiropu ap jūlija beigām, 1924. gadā, un atgriezās Ķīnā kā viens no vecākajiem ĶKP biedriem Eiropā.

Politiskais un militārais darbs Whampoa

Whampoa Militārajā akadēmijā kā politiskā departamenta direktors

Guandžou izveidošana

Iespējams, Zhang Shenfu pamudināts, Džou 1924. gada augusta otrajā pusē vai septembra sākumā atgriezās Ķīnā, lai pievienotos Whampoa Militārās akadēmijas politiskajam departamentam. Zhang tur iepriekš strādāja. Ne precīzi amata pienākumi, kas Džou tika uzticēti, ne arī ieņemto amatu datumi nav zināmi. Pāris mēnešu pēc ierašanās, ap 1924.g. oktobri, viņš kļuva par politiskā departamenta vadītāja vietnieku, un vēlāk, iespējams, 1924.g. novembrī kļuva par iestādes vadītāju. Departaments bija pakļauts centrālajai valdībai; iestāde strādāja tiešā uzdevumā ideoloģiski apstrādāt Whampoa kadetus Ķīnas Nacionālās partijas virzienā, ceļot to lojalitāti un morāli. Papildus šiem darbiem Džou tika iecelts par Guandunas-Guansji komunistiskās partijas sekretāru un bija partijas pārstāvis ar pakāpi majors-ģenerālis.

Whampoa sala, desmit jūdzes lejtecē no Guandžou, bija padomju un nacionālistu partiju savienības sirds. Sala bija Ķīnas Nacionālistu Partijas apmācību centrs, un vēlāk kalpos par militāru aizmuguri nacionālistu kampaņai uz Ķīnas atkal apvienošanu, kura tobrīd bija sašķēlusies ducī militāru frakciju. Jau no paša sākuma akadēmija tika dibināta un apbruņota ar Padomju Savienības palīdzību. Arī mācībspēks lielākoties sastāvēja no komunistiem.

Džou bija saredzams līderis vairumā sapulču — kā otrā persona pēc komandanta Čana Kaiši. Viņš bija ārkārtīgi ietekmīga persona politiskā departamenta / partijas pārstāvniecības sistēmas izveidošanā, ko 1925. gadā pielāgoja Nacionālistu bruņotajiem spēkiem.

Līdztekus saviem pienākumiem Whampoa, Džou kļuva par Guandunas apgabala komunistiskās partijas komitejas sekretāru, kā arī provinces Militārās nodaļas komitejas loceklis. Džou enerģiski paplašināja komunistu ietekmi akadēmijā. Drīz viņš ļāva citiem ievērojamiem komunistiem iestāties Politiskajā departamentā: Chen Yi, Nie Rongzhen, Yun Daiying un Xiong Xiong. Džou spēlēja nozīmīgu lomu dibinot Jauno kareivju asociāciju (jaunatnes grupējums, kuru kontrolēja komunisti), kā arī īsmūžīgo komunistu grupējumu Dzirksteles. Tā viņš uzņēma vairākus jaunos komunistus, un izveidoja slēptu partijas atzaru, ar mērķi kontrolēt jaunos biedrus. Kad nacionālisti sāka uztraukties par arvien pieaugošo komunistu skaitu un salā izveidoja „Suņa Jisjaņa sabiedrību”, Džou centās to apspiest; konflikts starp šīm grupām noveda pie Džou izslēgšanas no akadēmijas.

Militārās aktiviātes

1925. gadā Džou piedalījās divās militārās Nacionālistu režīma operācijās, zināmas kā pirmā un otrā Austrumu Ekspedīcijas. Pirmā norisinājās 1925. gada janvārī, kad Chen Jiongming, ievērojams kartonēziešu militārais līderis, centās atkārtoti ieņemt Guandžou. Iepriekš viņu no turienes bija padzinis Suņs Jisjaņs. Nacionālistu režīma kampaņa pret Chen sastāvēja no Guandunas armijas (vadītājs Xu Chongzhi) spēkiem un diviem Nacionālistu partijas armijas apmācāmajiem pulkiem, ko vadīja Čans Kaiši un personālu no akadēmijas oficieriem un kadetiem. Cīņas ilga līdz 1925. gada maijam, kad Chen tika sakauts, bet ne pilnīgi. Kā politiskais oficieris Džou ekspedīcijā ceļoja līdzi Whampoa kadetiem.

Kad Chen pārgrupējās un 1925. gada septembrī atkārtoti uzbruka Guandžou, nacionālisti palaida otro ekspedīciju. Nacionālistu karaspēks tobrīd bija pārorganizēts piecos korpusos (vai armijās), kur piemēroja komisāru sistēmu — ar politisko departamentu un Nacionālistu partijas pārstāvjiem vairumā divīziju. Pirmo korpusu, kas sastāvēja no Nacionālstu partijas bruņotajiem spēkiem, vadīja Whampoa absolventi un komandēja Čans Kaiši, kas personīgi norīkoja Džou par vadītāju pirmā korpusa politiskajā departamentā. Drīz pēc tam nacionālistu partijas izpildvaras komiteja norīkoja Džou par Nacionālistu partijas pārstāvi, ieceļot viņu par galveno komisāru pirmajam korpusam. Pirmā lielākā ekspedīcijas kauja vainagojās ar Chen bāzes (Hoizhou) iekarošanu 15. oktobrī. Šaņtou tika ieņemta 6. novembrī un gada beigās nacionālisti kontrolēja visu Guandunas provinci.

Džou norīkošana par Pirmā korpusa divīziju galveno komisāru ļāva viņam iecelt komunistus par komisāriem atlikušajos četros no pieciem korpusiem. Pēc ekspedīcijām, Džou tika norīkots par pilnvaroto Austrumkrasta rajonā, un viņa pagaidu administratīvā kontrolē bija pāris apgabali; viņš acīmredzot izmantoja šīs privilēģijas, lai izveidotu komunistiskās partijas atzaru Shantou un stiprinātu partijas ietekmi uz vietējiem grupējumiem. Līdz šim Džou karjerā bija ticis visaugstāk.

Politiskās aktivitātes

Arī 1925. gads Džou bija nozīmīgs. Viņš bija labās attiecībās ar Deng Yingchao, ko satika Awakening Society, kamēr bija Tjandziņā. 1925. gada janvārī Džou vaicāja Ķīnas komunistiskai partijai un saņēma akceptu par precībām ar Deng. Abi apprecējās Guandžou 1925. gada 8. augustā.

Džou strādāja Whampoa līdz Zhongshan atgadījumam 1926. gada 20. martā, kad lielgaballaiva, komunistiem apkalpē, pārcēlās no Whampoa uz Guandžou bez Čana ziņas un atļaujas. Rezultātā 1926. gada maijā Čans Kaiši no akadēmijas izslēdza komunistus, kā arī veica tīrīšanas Nacionālistu partijā. Savā biogrāfijā Nie Rongzhen rakstīja, ka lielgaballaivas nolūks bija protestēt pret Džou Eņlaja (īslaicīgo) arestu.

Laiks Whampoa bija nozīmīgs periods, kad Džou bruģēja ceļu kā politiskais oficieris. Tā viņš kļuva par ievērojamu Komunistiskās partijas ekspertu šajā lauciņā; turpmāk liela daļa Džou dzīves tiks veltīta armijai. Džou darbojās ĶKP Guandunas reģionālās komitejas militārajā nodaļā, kas bija slepena. Nodaļa sastāvēja no trim locekļiem. Tā vispirms bija atbildīga par ĶKP kodola organizēšanu un iefiltrēšanu armijā. Šie kodoli bija „nelegāli” — tātad formēti bez Nacionālistu ziņas. Nodaļa bija atbildīga arī par līdzīgu kodolu organizēšanu citās bruņotās grupās, tostarp slepenās biedrībās un nozīmīgos satiksmes mezglos, piemēram, dzelzceļā un jūrasceļos. Džou veica plašu darbu šajos virzienos līdz brīdim, kad šķēlās Nacionālistu un Komunistu partijas un Padomju-Nacionālistu savienība 1927. gadā.

Atsauces

1. Jeļena Staburova. Ķīniešu valodas īpašvārdi un to atveide latviešu valodā. Rīga : Jāņa Rozes apgāds, 2006. 48. lpp. ISBN 978-9984-232-23-2.