From Wikipedia, the free encyclopedia
The Beatles jeb Bītli bija popmūzikas un rokmūzikas grupa no Liverpūles, Apvienotās Karalistes. Grupa pastāvēja no 1960. gada līdz 1970. gadam, bet vēlāk, 1990. gados, uz īsu brīdi atkal apvienojās. Grupas lielāko panākumu gados tās dalībnieki bija Džons Lenons, Pols Makartnijs, Džordžs Herisons un Ringo Stārs, bet pirms pirmā albuma izdošanas grupā darbojās arī Pīts Bests un Stjuarts Satklifs. Tā bija viena no komerciāli visveiksmīgākajām un visvairāk kritizētajām grupām populārās mūzikas vēsturē.[1] Tās inovatīvajai mūzikai bija liela ietekme uz 1960. gadu kultūras veidošanos.
| The Beatles | |
|---|---|
 Grupas dalībnieki 1964. gadā, augšā: Džons Lenons, Pols Makartnijs, apakšā: Džordžs Herisons, Ringo Stārs | |
| Galvenā informācija | |
| Izcelsmes vieta |
 Liverpūle, Apvienotā Karaliste |
| Žanri | roks, rokenrols, pops, psihedēliskais roks, klasiskais roks |
| Darbības gadi | 1960—1970 |
| Izdevēji | Parlophone, Capitol, Apple, Odeon, Vee-Jay, United Artists, Atco, Swan |
| Tīmekļa vietne | beatles.com |
| Bijušie dalībnieki | |
|
Džons Lenons (1960-1970) Pols Makartnijs (1960-1970, 1994-1996) Džordžs Herisons (1960-1970, 1994-1996) Ringo Stārs (1962-1970, 1994-1996) Pīts Bests (1960-1962) Stjuarts Satklifs (1960-1961) | |
1957. gada martā Džons Lenons, tolaik 16 gadus vecs, kopā ar dažiem draugiem no Quarry Bank skolas nodibināja savu grupu. Kādu laiku viņi sevi dēvēja par Blackjacks, bet nomainīja nosaukumu uz The Quarryman, pēc tam kad uzzināja, ka ievērojama vietējā grupa jau bija aizņēmusi šo nosaukumu.
1957. gada 6. jūlijā piecpadsmit gadus vecais Pols Makartnijs iepazinās ar Džonu Lenonu un viņa grupu The Quarrymen kādā vietējā pasākumā, uz kuru viņu bija aizvedis draugs. Jau pirmajā mirklī Lenons bija viņu iespaidojis gan ar savu izskatu, gan ar māku izkļūt no situācijas. Pēc paša Makartnija vārdiem:
"...viņi izpildīja The Del Vikings dziesmu "Come Go with Me", bet lieta bija tāda, ka viņš, protams, nezināja vārdus un to vietā lika vārdus no blūza dziesmām.".."...un tad es padomāju: tas ir gudri, viņš ir diezgan labs. Tas bija Džons."
Pēc uzstāšanās Džons satika Polu un jau tad pamanīja viņā talantu. Aizkulisēs Makartnijs spēlēja Edija Kokrana dziesmu "Twenty Flight Rock", un, pēc viņa domām, Lenonu visvairāk piesaistīja tas, ka viņš zināja dziesmas vārdus. Kopš šī pasākuma Lenons un Makartnijs kļuva par labiem draugiem, bet pēc Džona piedāvājuma Makartnijs arī kļuva par grupas biedru. 1958. gadā grupā tika uzņemts arī Pola skolas laiku draugs Džordžs Herisons, kurš kļuva par galveno ģitāristu. Lai gan Lenonu iespaidoja Harisona ievērojamā ģitārspēle, viņš uzskatīja, ka Džordžs grupai ir par jaunu, tomēr šīs šaubas saglabājās tikai neilgu laiku. Ap 1959. gada janvāri Lenona skolas biedri bija pametuši grupu, un viņš bija iestājies Liverpūles mākslas koledžā. Tolaik šie trīs ģitāristi, dēvēdami sevi par "Johnny and the Moondogs", spēlēja rokenrolu, kad vien varēja. Dažreiz, atbildot uz jautājumu, kur ir viņu bundzinieks, viņi teikuši, ka ritms ir ģitārās.
Lenona mākslas skolas draugs Stjuarts Satklifs šajā laika bija pārdevis jau savu pirmo mākslas darbu, un draugi (Džons, Pols un Džordžs) pierunāja viņu par nopelnīto naudu nopirkt basģitāru, tādējādi 1960. gada janvārī grupai bija jaunpienācējs. Stjuarts gan īsti nemācēja spēlēt, tomēr, pēc Lenona vārdiem, labāk basģitārists, kurš nemāk spēlēt, nekā tāds, kura vispār nav. Stjuarts arī ierosināja grupas nosaukumu nomainīt uz "The Beetles", par piemiņu Badijam Holijam un The Crickets. Tomēr Lenons ierosināja, ka nosaukumam jābūt ar "a" — The Beatles —, jo jau sen atpakaļ viņam bijusi vīzija, kurā parādījies vīrs uz liesmojoša pīrāga un teicis, ka no šīs dienas jūs esat Beatles ar "a". Ap to laiku populāri kļuva vārdu izskaistinājumi, tāpēc turnejā uz Skotiju grupas nosaukumus tika nomainīts pret "Long John and The Silver Beatles". Arī pašiem puišiem radās vēlēšanās pēc jauniem vārdiem, tādēļ Džons pārtapa par "Garo Džonu", Pols par "Polu Ramonu", Džordžs par "Karlu Harisonu", bet Stjuarts par "Stjuartu De Stālu". Tomēr, par spīti vārdu maiņai, turneja bija neveiksmīga, Liverpūlē viņi atgriezās pārsaluši un palikuši bez naudas. Problēmas radās tad, kad grupas neoficiālais menedžeris Alans Viljams sarunāja koncertu Hamburgā, Vācijā, kur bija vajadzīga piecu cilvēku grupa. Jau kādu laiku viņi nevarēja atrast pastāvīgu bundzinieku, tāpēc šo vietu pildīja Makartnijs. Tomēr dienu pirms izbraukšanas uz Vāciju viņiem izdevās atrast piekto dalībnieku Pītu Bestu, kurš pārņēma bungas, un Makartnijs varēja atgriezties pie ģitāras spēlēšanas.
No 1960. gada augusta līdz 1961. gada augustam grupā bija pieci cilvēki: Džons Lenons (ritma ģitāra, klavieres, vokāli), Pols Makartnijs (ritma ģitāra, vokāli), Džordžs Herisons (vadošā ģitāra), Stjuarts Satklifs (basģitāra) un Pīts Bests (bungas). 1961. gadā no grupas aizgāja Satklifs. Pēc viņa aiziešanas Makartnijs sāka spēlēt basģitāru. 1962. gadā grupai pievienojās bundzinieks Ringo Stārs. Tādā sastāvā viņi spēlēja līdz pat grupas izjukšanai 1970. gadā. No 1994. līdz 1996. gadam Pols, Džordžs un Ringo apvienojās, lai varētu pabeigt "Bītlu antoloģijas" projektu, kā arī lai pabeigtu divas dziesmas, kuras Lenons nepaguva pabeigt negaidītās nāves dēļ 14 gadus pirms šī projekta sākuma.
The Beatles pirmie plānotie ārzemju koncerti bija Hamburgā. Saprotot, ka viņiem nav bundzinieka, viņi uzaicināja Pītu Bestu. Viņa mātei Monai piederēja Kazbas klubs, kurā grupa bieži spēlēja.[2] 1960. gada 16. augustā grupa devās uz Hamburgu, kur sāka spēlēt Rēperbāņa Indras klubā, no 4. oktobrī Kaizerkelera klubā. Viņiem nācās spēlēt sešas līdz septiņas stundas dienā, septiņas dienas nedēļā. Rudenī viņem sākās nedienas ar policiju, sakarā ar savas nepilngadības slēpšanu 21. novembrī no Vācijas tika izraidīts Džordžs Herisons, bet nedēļu vēlāk deportēja arī Bestu un Makartniju, jo viņi izraisīja nelielu ugunsgrēku. Decembra vidū prom devās arī Džons Lenons, tomēr Stjuarts Satklifs kopā ar savu līgavu Astrīdu Kirheri palika Hamburgā un 1962. gadā nomira no smadzeņu insulta.[3] 1961. gada aprīlī grupa atgriezās Hamburgā. Kamēr viņi spēlēja, Tonijs Šeridans sarunāja ar bītliem par to, ka viņi spēlēs mūziku Šeridana dziesmās. Slavenākā bija My Bonnie, kura bija augstu dažādos dziesmu topos. Trešo reizi Hamburgā viņi atgriezās no 1962. gada 13. aprīļa līdz 31. maijam.
Vairākus gadus vēlāk, jau pēc bundzinieka nomaiņas uz Ringo Stāru, grupa ierakstīja savu pirmo albumu ar nosaukumu "Please Please Me". Dziesma ar tādu pašu nosaukumu ieņēma 1. vietu Lielbritānijas pārdotāko singlu topā. Grupu sāka pamanīt svarīgi mūzikas kritiķi. "The Times" kritiķis Viljams Mens publicēja eseju slavējot vairākas grupas dziesmas.[4]
Pēc tam, kad grupa ieguva komerciālus panākumus arī Ziemeļamerikā, tika izziņoti koncerti ASV.
1964. gada 7. februārī tūkstošiem fanu Hītrovas lidostā māja grupas dalībniekiem, kuri kāpa lidmašīnā, kas veda viņus uz ASV. Tas bija grupas pirmais ceļojums pāri Atlantijas okeānam. Neskaitot pašus mūziķus, līdzi ceļā devās fotogrāfi, žurnālisti un Fils Spektors. Kad lidmašīna bija gatava nolaisties, pilots paziņoja pasažieriem: "Paziņojiet zēniem, ka viņus gaida liels pūlis." Tik liels cilvēku pieplūdums nebija gaidīts; grupas ierašanos Savienotajās Valstīs noskatīties atnāca trīs tūkstoši fanu.
Pēc preses konferences viņi tika iesēdināti limuzīnos un aizvesti uz Ņujorku. Sasniedzot "Plaza Hotel" viņus ielenca vēl viens fanu pūlis. Nākamajā dienā Džordžam Harisonam bija temperatūra, tādēļ mēģinājumā viņu aizvietoja Nīls Espinols. Grupas pirmā uzstāšanās notika 9. februārī, Eda Salivana šovā. Nākamajā rītā gandrīz katrs laikraksts ziņoja, ka "bītli bija tikai modes kliedziens". Pēc grupas panākumiem 1964. gadā Vee-Jay Records un Swan Records izmantoja savas iepriekš garantētās tiesības uz viņu dziesmām un vēlreiz tās izdeva ASV. Tās visas otro reizi sasniedza pārdotāko desmitnieku. 1964. gada vidū notika pirmie koncerti ārpus Ziemeļamerikas un Eiropas. Viņi devās koncerttūrē pa Austrāliju bez Ringo Stāra. Viņam bija nepieciešama mandeļu izgriešana, tāpēc viņa vietā bungoja Džimijs Nikols. Adelaidā viņus vēroja 300 tūkstoši cilvēku. Stārs atgriezās grupā 21. jūnijā, tad, kad viņi sāka spēlēt Jaunzēlandē.
1966. gada 4. martā Džons Lenons izteica šādu paziņojumu:
Raksts tika nodrukāts un neviens uz to nereaģēja. Tikai piecus mēnešus vēlāk, kad amerikāņu pusaudžu žurnāls "Datebook" uzrakstīja daļu no šī teksta uz sava vāka[5] ASV sākās reliģisko protesti, konservatīvās grupas paziņoja, ka dedzinās grupas ierakstus un citas lietas. Sākumā bītli paziņoja, ka "viņiem sākumā tie ir jānopērk, pirms dedzināt". Daudzas raidstacijas vairs neraidīja bītlu mūziku, daži koncerti pat tika atcelti. Vatikāns paziņoja par publisku Lenona komentāru atmaskošanu. 1966. gada 11. augustā bītli rīkoja preses konferenci Čikāgā, lai pārtrauktu nemierus. Vatikāns akceptēja viņa atvainošanos, bet Dienvidu Baptistu Konvencija to nedarīja.[6] Lenons vēlāk publiski pateicās Jēzum.
1966. gada aprīlī grupa sāka ierakstīt jauno albumu Revolver. Grupa izpildīja savu pēdējo koncertu 1966. gada 29. augustā. Pols Makartnijs lūdza Tonijam Berovam ierakstīt koncertu, tomēr 30 minūšu garais ieraksts izbeidzās pēdējās dziesmas vidū. Koncerta kopgarums bija nedaudz zem 35 minūtēm. Kopš tā laika grupa koncentrējās uz dziesmu rakstīšanu. Mazāk nekā septiņus mēnešus pēc Revolver ierakstīšanas viņi atgriezās Abbey Road Studios, lai ierakstītu Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band, kurš tika izdots 1967. gada 1. jūnijā un ierakstīts 128 dienas.
1967. gada 25. jūnijā bītlu uzstāšanos televīzijā tiešraidē skatījās apmēram 400 miljoni cilvēku visā pasaulē. Pārraides nosaukums bija "Our World". Tiešraidē no televīzijas studijas studijas tika ierakstīta arī viņu jaunā dziesma All You Need Is Love, pavadījuma radīšana šai dziesmai tika gatavota piecas dienas. Grupas biznesa afēras sāka atklāties, kad grupas menedžeris Braiens Epšteins nomira no narkotiku pārdozēšanas. 1967. gada beigās britu prese pirmo reizi smagi kritizēja bītlus par viņu filmu Magical Mystery Tour. Daļai kritikas par iemeslu kalpoja fakts, ka filmā bija liela nozīme krāsām, bet tolaik krāsu televīzija Lielbritānijā bija retums. Filmas skaņu celiņš Lielbritānijā tika izdots kā dubultā EP plate, bet ASV kā LP plate.
1968. gada sākumu bītli pavadīja Rišikešā, Indijā, mācoties transcendento meditāciju pie Mahariši Maheša Jogi. Vēlāk Lenons un Makartnijs devās uz Ņujorku, lai paziņotu par Apple Corps izveidošanu. Tā paša gada vidū grupa bija ļoti aizņemta ar albuma The Beatles ierakstīšanu. Kas vēlāk fanu aprindās kļuva pazīstams kā "Baltais albums", jo tā vāks bija pilnīgi balts. Grupas dalībnieki sāka strīdēties un Ringo Stārs pat uz laiku pameta grupu. Atlikušo trijnieku tas neapstādināja, jo Makartnijs spēlēja bungas dziesmās "Martha My Dear", "Wild Honey Pie", "Dear Prudence", "Back in the USSR". Viens no strīdu iemesliem bija tas, ka Lenona jaunā draudzene Joko Ono bija blakus mūziķim gandrīz visās sesijās, kā arī tas, ka citi uzskatīja Makartniju par pārāk dominējošu. Turklāt Harisonam bija grūti savas dziesmas ielikt albumos.
Grupas dalībnieki sāka paši savus projektus, piemēram, Plastic Ono Band un The Dirty Mac. Slavenā Vudstokas koncerta organizētāji pat centās pierunāt Džonu Lenonu savākt grupu kopā un uzspēlēt šajā festivālā, taču viņš atbildēja, ka pārējie nepiekrīt. Tad viņš piedāvāja uzspēlēt kopā ar Plastic Ono Band, taču tam organizatori nepiekrita.
Pēc ilgajām albuma "Get Back", kurš vēlāk tika pārsaukts par Let It Be, sesijām, kuru laikā viņi arī sniedza savu pēdējo koncertu - slaveno jumta koncertu, kurš pirms tam netika izziņots, grupa ierakstīja savu pēdējo albumu - "kā vecajos, labajos laikos". Albums tika izdots ātrāk nekā Let It Be, bet pabeigts tas tika vēlāk. Arī albuma vāks bija simbolisks - grupas dalībnieki dodas prom no studijas un turpmāk ies katrs savu ceļu.
Biznesa jomā Makartnijs vēlējās, lai Lī Īstmens, viņa toreizējās draudzenes Lindas Īstmenas tēvs, kļūtu par jauno menedžeri, tomēr citi vēlējās ņujorkieti Alenu Kleinu. Visi iepriekšējie grupas lēmumi bija vienbalsīgi, tomēr šoreiz kvartets nespēja vienoties. Lenons, Herisons un Stārs uzskatīja, ka Īstmeni nostādīs Makartnija intereses augstāk par pārējās grupas interesēm. 1971. gadā noskaidrojās, ka Kleins nozadzis 5 miljonus sterliņa mārciņu no grupas īpašumiem. 1973. gadā Lenons atzinās Makartnijam, ka viņiem vajadzēja strādāt ar Īstmena menedžmentu. Tas palīdzēja izbeigt viņu domstarpības, taču ne pilnībā. Viņi vairs nekad neko neierakstīja kopā.
Džonu Lenonu nošāva 1980. gada 8. decembrī. Daudzus gadus vēlāk, projekta "Bītlu Antoloģija" ietvaros, Makartnijs atzina: "Atskatoties atpakaļ, es saprotu, kāpēc pārējie domāja, ka viņš Lī Īstmens bija par mani un pret viņiem."
Pēc grupas izjukšanas, visi dalībnieki izdeva soloalbumus septiņdesmito gadu sākumā, ieskaitot Lenona John Lennon/Plastic Ono Band (1970), Makartnija Ram (1971) un Harisona All Things Must Pass (1970). Dažu albumu radīšanā sadarbojās vairāki bītli; Stāra albums Ringo (1973) bija vienīgais, kura radīšanā piedalījās visi četri, lai gan dažādās dziesmās.
BBC pieder liela bītlu ierakstu kolekcija, kuras lielāko daļu sastāda studijas ieraksti no 1963. gada līdz 1968. gadam. Liela daļa šī materiāla tika ņemta par pamatu dokumentālo ierakstu (radio) sērijai "Bība Pazaudētie Bītlu Ieraksti". Vēlāk, 1994. gadā labākie ieraksti tika iedoti oficiālam, EMI izdotam albumam "Live at the BBC".
1994. gada februārī, trīs vēl dzīvie bītli apvienojās lai pabeigtu Lenona nepabeigtos ierakstus. "Free As A Bird" bija pirmā dziesma "Bītlu Antoloģijas" albumā, kā arī tika izdots kā singls 1995. gada decembrī. "Real Love" sekoja 1996. gada martā. Arī "Real Love" bija iekļauta "Bītlu Antoloģijas" sērijā. Klauss Vormans, kurš pazina bītlus jau kopš viņu dienām Hamburgā, un pat izdomāja albuma "Revolver" dizainu, izdomāja arī Bītlu Antoloģijas vāku konceptu.
Viņi joprojām ir neticami populāri. 450 000 albuma "Anthology 1" kopijas bija pārdotas jau pirmajā pārdošanas dienā, sasniedzot vislielāko pārdoto eksemplāru skaitu pirmajā dienā kādam albumam. 2000. gadā kompilācijas albuma "1" 3.6 miljoni kopiju tika pārdoti pirmajā nedēļā, kamēr pirmajās trijās nedēļās tika pārdoti 12 miljoni eksemplāru, padarot to par albumu, kurš tika pārdots visātrākajos tempos, kā arī par pārdotāko 2000. gada albumu. Kolekcija arī ieguva pirmo vietu ASV un vēl 33 citās valstīs.
Kopš 2003. gada sākuma tika izdoti četri albumi vai albumu kolekcijas, no kuriem divi nav tik pazīstami, un ir bītlu amerikāņu albumu apvienojumi.
2003. gadā tika izdots diezgan slavenais "Let It Be... Naked", kurā ir iekļautas dziesmas no "Get Back/Let It Be" sesijām bez Fila Spektora orķestra uzlabojumiem. Tajā var dzirdēt arī "Long and Winding Road" tā kā to bija iecerējis Pols Makartnijs. Viņaprāt, orķestra pievienošana sabojāja dziesmu. Albumā arī ir iekļauts otrais disks, kurā var dzirdēt 21 minūtes garu nepublicētu dziesmu un bītlu sarunu savienojumu. "Dziesmā" ir iekļauti arī tādi skaņdarbi kā "Child of Nature" ("Jealous Guy" oriģinālvariants), "Taking a Trip To Carolina" un klavieru solo, uz kā pamata tika izveidota dziesma "Imagine".
Otrs albums, "Love" tika izdots 2006. gada nogalē. Tajā ir iekļautas 26 bītlu dziesmas, kuras ir rediģējis Džordžs un Džailzs Mārtini speciāli "Cirque du Soleil" šovam, kurš pirmizrādi piedzīvoja vasarā, Lasvegasā, bijušajā Zigfrīda un Roja stadionā. Albumā tika apvienotas vairākas dziesmas, kā arī tika izmantoti fragmenti no citām dziesmām vai arī citām dziesmu versijām. Viena dziesma pat tika palaista atpakaļgaitā. ASV albums līdz gada beigām jau paspēja iegūt platīna statusu, kas ir diezgan ātri, ņemot vērā to, ka albums tika izdots tikai nedaudz vairāk kā mēnesi pirms gada beigām.
Vēl piecdesmito gadu beigās, kad "The Quarrymen" vēl nebija sava menedžmenta, viņi staigāja ādas drēbēs. Sešdesmito gadu sākumā, kad bītli kļuva slaveni, viņiem bija tā saucamās "Mop-top" frizūras, kuras Džordžs Herisons vismaz vienu reizi nosauca par "Artūru". Šīs frizūras līdz ar bītlomāniju kļuva populāras. Jau 1967. gadā katram bija sava frizūra, taču uz Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band vāka visiem bija ūsas, kas padarīja viņu izskatu daudz vecāku. Bītli bija tie, kas izdomāja plānus džemperus ar augstām apkaklēm, un par godu tam šo apģērba gabalu sauc par bītleni.
Mūsdienās bītli visbiežāk tiek pieminēta kā popgrupa, tomēr tas nav bijis viņu vienīgais galvenais mūzikas stils. Grupa ir spēlējusi daudzus dažādus mūzikas stilus, gan rokenrolu, gan roku, gan dažādus to paveidus un retos gadījumos arī citus stilus.
Bītli savas salīdzinoši īsās karjeras laikā paspēja uzfilmēt veselas sešas filmas, no kurām lielākā daļa bija komēdijas. Visu filmu nosaukumi bija identiski ar filmu saistītajam albumam.
Bītliem bija veiksmīga filmēšanās karjera, kas sākās ar A Hard Day's Night (1964), komisku farsu, kurš bija tikai daļēji bāzēts uz scenārija. Filmas stils dažreiz tiek salīdzināts ar Marksa brāļu stilu. Tā bija fokusēta uz bītlomāniju un viņu drudžainajām koncertturnejām. Filma bija it kā dokumentālā stilā, melnbalta, režisors bija Ričards Lesters, kurš vēlāk kļuva slavens ar citām filmām un seriāliem.
1965. gadā tika uzfilmēta filma Help!, kuru arī filmēja Lesters, daži kadri bija filmēti eksotiskās vietās (Selisberijas līdzenumā, ar Stounhendžu redzamu fonā, Bahamu Salās, un Zalcburgā, un Tiroles reģionā Austrijā) Džeimsa Bonda parodijas stilā, kā arī ar vēl lielāku Marksa brāļu humora devu - piemēram, filma ir veltīta "Eliasam Hauam, kurš 1846. gadā izgudroja šūšanas mašīnu". Paši grupas dalībnieki vēlāk atzinās, ka eksotiskās vietas tajā tika iepītas tikai ar vienu mērķi - lai viņi varētu tajās pabūt. Salīdzinoši ar "A Hard Day's Night" šī filma izpelnījās daudz negatīvāku kritikas attieksmi.
1966. gadā Lenons piedalījās filmas "How I Won the War" filmēšanā kā otrā plāna aktieris, filmu atkal filmēja Lesters. Tā bija Otrā pasaules kara filmu parodija, un tās sausais, ironiskais britu humors netika augsti novērtēts ASV.
Magical Mystery Tour bija pilnībā Makartnija ideja, kuru viņš iedomājās atpakaļceļā no ASV, vēlā 1967. gada pavasarī, un filmas scenāriju nedaudz iespaidoja grāmata, ko viņš lasīja par Kena Kesija Priecīgo Jokotāju LSD darbinātā amerikāņu autobusa odiseju. Atšķirībā no pirmajām divām Bītlu filmām, Magical Mystery Tour projektu vadīja grupas dalībnieki paši; tā arī kļuva par pirmo diezgan izteikto neveiksmi grupas karjerā. Filma tika pilnībā izsvilpta, kad to parādīja BBC galvenajā kanālā, BBC 1, boksa dienā, dienā, kas domāta ģimenes atpūtai. Filmas izgāšanos skatītāju vidū veicināja tas, ka filma bija uzņemta krāsās, bet to pārraidīja melnbaltu. Filmu atkārtoja pēc dažām dienām kanālā BBC 2 krāsainu, un tā ieguva lielāku atsaucību nekā sākumā.
Animētā filma Yellow Submarine tika izdota 1968. gadā, bet tās veidošanā bītli iesaistījās salīdzinoši maz, pārsvarā piedaloties nofilmētajā epilogā, kurā viņi dziedāja četras dziesmas (ieskaitot "Only a Northern Song", neizdota dziesma no "Seržanta Pipara" sesijām). Bītliem patika galaiznākums, un viņi pat ieradās uz pirmizrādi Londonā. Katrs grupas dalībnieks uzskatīja, ka viņa balss nebija tik labi atveidota, kamēr pārējo trīs balsis bija ideālas.
1969. gadā Stārs piedalījās satīriskajā komēdijā "The Magic Christian", kurā daļa bija sarakstīta īpaši viņam. Stārs astoņdesmitajos gados piedalījās vairākās komēdijās, un viņa interese padarīja viņu par aktīvāko aktieri no četrotnes, lai gan Herisons ieguva vairāk lauru kā producents.
Let It Be bija dokumentālā filma par bītliem, kuru uzņēma četrās nedēļās 1969. gada janvārī. Dokumentālā filma, kura sākumā bija domāta tikai kā viņu albuma evolūcijas hronika notvēra daudzas nesaskaņas starp grupas dalībniekiem, un tādēļ tā kļuva par viņu izjukšanas simbolu. Sākumā grupa atteicās gan no albuma, gan no filmas, tā vietā ierakstot un pārdodot Abbey Road albumu. Taču ņemot vērā, ka projektam viņi iztērēja daudz naudas, viņi nolēma to pabeigt, un filma un albums tika izdoti 1970. gada pavasarī. Kad filma tika izdota, viņi paziņoja par savu izjukšanu. Atšķirībā no pārējām filmām, Let It Be nav pieejama DVD vai jebkurā citā formātā.
Apmēram vienā laikā ar "Free as a Bird" singla izdošanu un Anthology 1 albuma izdošanu (pirmais no trim albumiem), Bītlu Antoloģiju varēja redzēt televīzijā 1995. gadā. Filmas, kuras tika ierakstītas pēc pieciem gadiem plānošanas un producēšanas (1760 minūtes), savāca kopā neskaitāmus video klipus un intervijas, lai prezentētu bītlu vēsturi un personīgās perspektīvas. Filmas vēlāk tika izdotas VHS formātā, lāzerdiskā un piecu DVD komplektā.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
