Artemīda

Artemīda (grieķu Ἀρτεμις) sengrieķu mitoloģijā ir medību un šķīstības dieviete. Mazāzijā viņa īpaši tika pielūgta kā auglības dieviete.

Romiešu mitoloģijā Artemīda pazīstama kā Diāna un tiek uzskatīta par mēness personifikāciju.

Bez loka un bultām Artemīda neizgāja nekur. Viens no viņas mīļākajiem simboliem bija dzīvnieki.

Artemīdas dzimšana

Artemīda ir Zeva un Lēto meita, Apollona dvīņumāsa. Lēto bija jāatrod vieta, kur nekad nebūtu iespīdējusi saule, jo Hēra bija viņu nolādējusi. Zevs no jūras dzīlēm izcēla salu, kas bija atradusies zem ūdens un ko nebija apspīdējusi saule. Pirmā piedzima Artemīda un palīdzēja Lēto saņemt savu brāli.

Triju gadu vecumā Artemīda Zevam lūdza piepildīt vairākas viņas vēlēšanās. Viņa lūdza mūžīgu nevainību, suņus, briežumātes, kas vilktu viņas pajūgu, kā arī nimfas par biedrenēm medībās. Zevs viņas vēlēšanās izpildīja. Visas viņas biedrenes bija nevainīgas, un viņa pati cieši sargāja savu šķīstību.

Artemīda un Aktaions

Kad Artemīda reiz kaila mežā peldējās, viņu ieraudzīja Tēbu princis un mednieks Aktaions. Viņu pārsteidza viņas ārkārtīgais skaistums, un viņš nejauši salauza zariņu. Artemīda viņu izdzirdēja un pārvērta briedī, un lika viņa paša suņiem viņu saplosīt.

Artemīda un Agamemnons

Agamemnons nogalināja Artemīdas svēto briežumāti un apgalvoja, ka pat pati Artemīda nebūtu varējusi to tik trāpīgi nonāvēt, tāpēc Artemīda ahajiešu kuģiem uzsūtīja bezvēju, un tie nevarēja iziet jūrā, lai dotos uz Troju. Pareģe Agamemnonam pāvēstīja, ka Artemīda par upuri vēlas saņemt viņa meitu Ifigēniju. Pēcāk viņš tomēr Ifigēniju no upurtrauka slepeni aiznesa un aizveda uz Taurīdu, kur Ifigēnija kļuva par Artemīdas priesterieni un prasīja cilvēku upurus.

Artemīda un Niobe

Niobei, Tēbu valdnieka sievai bija septiņi dēli un septiņas meitas. Viņa uzsvēra savu pārākumu pār Lēto, kurai bija tikai divi bērni: Apollons un Artemīda. Par sodu Apollons nogalināja visus Niobes dēlus, bet Artemīda- visas Niobes meitas. Niobe tika pārvēsrta par klinti, kas turpina apraudāt savu zaudētos bērnus, kad pār klinti tek kūstošā sniega ūdens. Šis mīts minēts Homēra eposā "Iliāda".

Artemīda ir jaunava, mēness un medību, savvaļas zvēru, dziedēšanas, šķīstības un dzemdību dieviete. Daudzās vietās viņu pielūdza kā auglības un dzemdību dievieti, jo saskaņā ar dažiem mītiem viņa savai mātei palīdzēja saņemt savu dvīņubrāli. Klasiskajā periodā viņu saistīja ar Hekati (kas arī sākotnēji bija savvaļas un dzemdību dieviete). Līdzīgā kārtā viņu bieži vien saistīja arī ar Selēni, mēness dievieti, un ar laiku par mēness dievieti sāka uzskatīt tieši Artemīdu (Apollonu savukārt identificēja ar saules dievu Hēliju).

Artemīdas priesterienes dēvēja par melisām ("bitēm").

Jaunas meitenes iniciēja Artemīdas kultā, viņām sasniedzot pubertāti. Pirms laulībām (kas norisinājās neilgi pēc tam), viņām uz Artemīdas altāra bija jāatstāj savas nevainības simboli - lelles, rotaļlietas, matu šķipsnas.

Pastāv uzskats, ka Artemīdas kults Grieķijā radies Krētā vai kontinentālajā Grieķijas daļā, taču pašā Grieķijā Artemīdu pielūdza salīdzinoši nedaudz. Viņa bija nozīmīga dieviete Mazāzijā (viņas pielūgsmes centrs Āzijā bija Efesa un Perga). Šeit, ārpus kontinentālās Grieķijas Artemīdas kults radies uz senāku vietējo dabas dieviešu kultu pamata. Tādējādi kulta izpausmes dažādās vietās atšķiras.

Mākslā Artemīdu parasti attēloja ar augošu mēnesi virs galvas, kā arī ar loku uz bultām, ko viņai bija pagatavojuši Hēfaists un kiklopi.

Artemīdas templis Efesā ir viens no Septiņiem pasaules brīnumiem. Efesā, tāpat kā citur Mazāzijā (atšķirībā no kontinentālās Grieķijas), viņu pamatā pielūdza kā zemes un auglības dievieti, tāpat kā Kibeli. Grieķu statujās Artemīda attēlota ar loku un bultām. Mazāzijā viņu savukārt bieži attēlo ar daudziem apaļiem izvirzījumiem krūšu daļā. Uzskata, ka tās varētu būt daudzas krūtis, kas simbolizē auglību.