Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm (vācu: Umsiedlung der Deutsch-Balten, igauņu: baltisakslaste ümberasumine) bija no 1914. līdz 1920. gadam un no 1939. līdz 1941. gadam notikusī vācbaltiešu izceļošana no Latvijas un Igaunijas. 1939.—1941. gadā Latviju atstāja aptuveni 50 000 vācbaltiešu cilmes Latvijas iedzīvotāju.[1]
Izceļošana no 1914. līdz 1920. gadam
Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā Latviju un Igauniju atstāja ap 40 000 vācbaltiešu, no kuriem dzimtenē atgriezās tikai apmēram 10 000.[2] Vācbaltiešu skaits turpināja samazināties arī 1920-1930. gados. Ja 1914. gadā Latvijā un Igaunijā dzīvoja 162 tūkstoši, tad 1938. gadā tikai 85 tūkstoši vācbaltiešu.
Izceļošana no Latvijas no 1939. līdz 1941. gadam
Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 30. oktobrī Latvijas un Vācijas valdības noslēdza līgumu par vācbaltiešu izceļošanu. Vācbaltiešu politiska piesaiste Vācijai kā oficiāli izvirzīts mērķis pirmo reizi publiski izskanēja 1939. gada 6. oktobrī, kad Ādolfs Hitlers Reihstāgā, cita starpā, aicināja arī Baltijas vāciešus atgriezties reihā. Tika paziņots, ka “vāciešiem no Austrumeiropas valstīm jāatgriežas Lielvācijas paspārnē un jāpiedalās iekarotās Polijas rietumnovadu pārvācošanā”. Pirmie desmit kuģi no Vācijas Rīgā ienāca 8., 9. un 10. oktobrī, taču oktobrī Latviju pameta tikai t. s. valstsvācieši (Reichsdeutsche) — tie, kuriem Vācijas pavalstniecība bija jau pirms izceļošanas akcijas sākuma. 9. oktobrī Rīgas laikraksts Rigasche Rundschau norādīja: “Starp Latvijas un Vācu reiha valdībām par repatriācijas līguma noslēgšanu panākta principiāla vienošanās, ar kuru tiks noregulēta vācu tautas piederības pilsoņu repatriācija un ar to saistīti jautājumi. Sarunas par šo līgumu sāksies nākamajās dienās.”[3]
Norise
Izceļošanas norises praktisko sagatavošanu un realizāciju uzņēmās "Vācu tautas apvienība Latvijā". Tā organizēja un koordinēja tādus jautājumus kā — kur, kas, cik un kādas kastes mantu iesaiņošanai var nopirkt vai saņemt par brīvu, kas un kurā laikā var palīdzēt iesaiņot līdzi ņemamās mantas; kas un cik lielus saiņus ved uz ostu par velti un kur var pasūtīt maksas vedējus — ar zirgu vai automašīnu; kur un cikos ir jāierodas, lai sēstos uz kuģa, u.tt. Tika izveidotas vai iesaistītas sabiedriskās organizācijas, piemēram, Kultūras dienests (Das Kulturamt), par bagāžas transportēšanas jautājumiem — Transporta dienests (Transportbuero), vēl citos jautājumos − Tautas aprūpes dienests (Volkspflegeamt), mednieku savienība (Jaegerbund), Vācu sieviešu apvienība (Deutsches Frauenbund), kas rūpējās gan par konsultēšanu izceļošanas jautājumos (sevišķi daudzbērnu ģimenēm, bērniem, sievietēm u. tml.), gan par apģērba savākšanu un izdalīšanu izceļošanas akcijas ietvaros, un citas organizācijas, kurām vajadzēja līdzdarboties tautas pārvietošanā.
Izceļotāji drīkstēja ņemt līdzi kustamo īpašumu, bet nekustamā īpašuma pārvaldīšanu uzņēmās tam izveidotā akciju sabiedrība UTAG (Umsiedlungs-Treuhand Aktiengesellschaft), kas to pakāpeniski pārdeva, bet iegūtos līdzekļus caur Kredītbanku pārveda uz Vāciju dažādu preču veidā. Saskaņā ar UTAG datiem, izceļotāji atstāja Latvijā nekustamos īpašumus 137 100 000 latu vērtībā, kustamu mantu un vērtspapīrus 66 100 000 latu vērtībā. Par atstātajiem īpašumiem aizbraucēji saņēma nelielu kompensāciju no Vispārējās lauksaimniecības bankas (likums par šīs bankas izveidi pieņemts 1938. gada 22. decembrī; 1939. gada 30. aprīlī to apvienoja ar Latvijas Tautas banku — banka nodarbojās ar atstāto lauku nekustamā īpašuma pārņemšanu un likvidēšanu; uz 1940. gada 11. martu tās bilancē bija 1762 īpašumi, kas tika sadalīti valsts vajadzībām un izdalei migrantiem no valsts austrumu apgabaliem). Latvijā palika arī 30 200 000 latu skaidrā naudā, jo katrs izceļotājs drīkstēja ņemt līdzi tikai 50 latus.
Kopā ar vāciešiem izbrauca arī latvieši, kas nejutās droši par savu nākotni Latvijā un spēja pierādīt savu saikni ar Vāciju. Viņiem K. Ulmanis kādā runā veltīja savu frāzi, kas saīsinātā pārstāstā skanēja kā "Lai brauc uz neatgriešanos!"[4]
Tika slēgtas vācu skolas, Herdera institūts, 151 vācbaltiešu biedrība, apturēta vācu draudžu darbība baznīcās.
Nometināšana okupētajā Polijā
Izceļotājus nometināja Polijai atņemtajā (Reichsgau Wartheland), kas bija 1939. gada rudenī izveidota province starp Silēziju un Austrumprūsiju Vācijas okupētās Polijas teritorijā.
Izceļotāju saraksti
1940. gadā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Admistratīvais departaments publicēja pilnu "Izceļojušo vācu tautības pilsoņu sarakstu", kas ietvēra šādas izceļojušo kategorijas:[5]
- I. Latvijas pilsoņi, kas atlaisti no pavalstniecības Latvijā;
- II. Latvijas pilsoņi, kas atlaisti no pavalstniecības ārzemēs;
- III. Citu valstu pavalstnieki, kas izceļojuši uz Vāciju, piedaloties 1939. gada 30. oktobra līgumā paredzētā izceļošanā;
- Vācu tautības pilsoņi, kas pārvietojušies uz Vāciju, bet nav atlaisti no Latvijas pavalstniecības;
- Vācu tautības Latvijas pilsoņi, kas saskaņā ar 1939. gada līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju, papildus [1940. gada aprīlī] atlaisti no pavalstniecības;
- Bezpavalstnieki, kas saskaņā ar 1939. gada līgumu, papildus pārvietojušies uz Vāciju;
- Bijušie Polijas pavalstnieki, kas saskaņā ar 1939. gada līgumu, papildus pārvietojušies uz Vāciju.
Atsauces
Literatūra
Ārējās saites
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
