Vecticība
From Wikipedia, the free encyclopedia
Vecticība (krievu: старообрядчество, староверие, древлеправославие) ir Krievijas caristes laikā radušies pareizticīgās baznīcas strāvojumi, kuri bija vērsti pret patriarha Nikona un cara Alekseja baznīcas reformu (1650—1660). Šīs kustības piekritējus sauc par vecticībniekiem (krievu: старообрядцы, arī староверы).
Dievkalpojuma reforma izraisīja šķelšanos Krievijas pareizticīgo baznīcā. Līdz 1905. gada 17. aprīlim vecticībniekus, izņemot vienticībniekus, Krievijas Impērijā oficiāli dēvēja par "šķeltniekiem" (раскольники) un pakļāva represijām. Tikai 1971. gadā Maskavas Patriarhāts oficiāli atcēla vecticībnieku un veco krievu rituālu nolādējumus "kā nebijušus" (яко не бывшие).
Tomēr nolādējumu atcelšana nenoveda līdz lūgšanas (euharistiskajai) sadraudzībai ar Ekumenisko pareizticību, un vecticīgie, kā agrāk, uzskata tikai sevi par īstajiem pareizticīgajiem kristiešiem un uzskata Krievijas pareizticīgo baznīcu un Ekumenisko pareizticību vispār par citas konfesijas baznīcu. Vecticībnieki-popieši uzskata jaunā rituāla piekritējus par "otrās kārtas" ķeceriem, kurus baznīcai pievieno caur Konfirmāciju, ar garīgā amata saglabāšanu (ar nosacījumu, ka kristīšana iepriekš tika veikta ar pilnīgu iegremdēšanu); savukārt vairums bezpopiešu uzskata Ekumenisko pareizticību par "pirmās kārtas" ķecerību, kurus baznīcai pievieno tikai caur kristīšanu (pat, ja iepriekš kristīšana tika veikta ar pilnīgu iegremdēšanu).
Lielākā vecticībnieku kopiena mūsdienās ir Krievijas Pareizticīgā vecticībnieku baznīca (vecticībnieki-popieši), savukārt Baltijas valstīs lielākā vecticībnieku kopiena ir Vecticībnieku Pomoras baznīca (vecticībnieki-bezpopieši).
Ievērojamākais vecticības darbinieks bija protopops Avakums (Petrovs), kas iestājās pret reformu ieviešanu, par ko tika sadedzināts kopā trim domubiedriem, mūkiem Lācaru un Epifāniju un priesteri Nikiforu.