Ungārijas Karaliste (1920—1946)

Ungārijas Karaliste (ungāru: Magyar Királyság) bija ungāru valsts no 1920. līdz 1946. gadam. Lielāko daļu no valsts pastāvēšanas laika, de facto valsts vadītājs bija Miklošs Horti. Kārļa IV mēģinājumus atgriezties tronī novērsa kara draudi ar kaimiņvalstīm, kā arī Horti atbalsta trūkums. Ungārijas Karaliste Otrā pasaules kara laikā bija Ass valstu pusē, un tā bija vērsta uz Trianonas līgumā zaudēto teritoriju atgūšanu, daļēji sasniedzot šo mērķi 1941. gada sākumā. 1944. gadā pēc smagajām Ass valstu militārajām neveiksmēm, Horti valdība veda slepenas sarunas ar sabiedrotajiem un apsvēra iespēju izstāties no kara. Lai to nepieļautu, karalisti okupēja nacistiskā Vācija un Horti tika gāzts.

Šis raksts ir par Ungārijas Karalisti no 1920. līdz 1946. gadam. Par vispārīgo karalisti skatīt rakstu Ungārijas Karaliste.

Magyar Királyság Ungārijas Karaliste ← 1920 – 1946 → Karogs Ģerbonis Devīze Regnum Mariae Patrona Hungariae Himna Himnusz Location of Karaliste Ungārijas Karaliste 1942. gadā Pārvaldes centrs Budapešta Valoda(s) ungāru Reliģija katolicisms, kalvinisms, luterānisms Valdība Autoritāra reģentūra (1920—1944) Totalitāra vienpartijas diktatūra (1944—1945) Pārejas valdība (1945—1946) Karalis  - 1920—1946 amats vakants Valsts vadītājs  - 1920—1944 Miklošs Horti  - 1944—1945 Ferencs Sālaši  - 1945—1946 Augstākā Nacionālā padome Premjerministrs  - 1920 Kāroli Husārs (pirmais)  - 1945—1946 Zoltāns Tildi (pēdējais) Likumdevējs Parlaments  - augšpalāta Magnātu palāta (1926–1945)  - apakšpalāta Pārstāvju palāta (1927–1945) Vēsture  - Atjaunota monarhija 1920. gada 29. februārī  - Trianonas līgums 1920. gada 4. jūnijā  - Pasludināta otrā republika 1946. gada 1. februārī Platība  - 1941 172 149 km² Iedzīvotāju skaits  - 1941. gadā 14 669 100       Blīvums 85,2 /km²  Nauda krona (1920—1927) penge (1927—1946)

Vēsture

1919. gada novembrī Budapeštā ienāca rumāņu atbalstītā admirāļa Mikloša Horti vadītā Nacionālā armija, kas pārņēma varu valstī. Līdz 1922. gada janvārim valstī turpinājās baltais terors pret revolucionāriem un ebrejiem, kurā tika nogalināti 5000, ieslodzīti 75 000 cilvēku, bet 100 000 devās trimdā.

1920. gada 1. martā Horti tika pasludināts par atjaunotās Ungārijas karalistes reģentu. 1921. gada laikā bijušais Austrijas imperators un Ungārijas karalis Kārlis IV divreiz aktīvi mēģina atgūt troni, taču Horti to nepieļāva, jo Hābsburgu restaurācija bija nepieņemama Antantei un Ungārijas kaimiņvalstīm, kas draudēja ar karu. Reģentam Horti bija visas karaļa pilnvaras, izņemot iespēju piešķirt muižnieku titulus un kontrolēt baznīcu. Viņš varēja iecelt un atlaist premjerministru, parlamentu un komandēt bruņotos spēkus.

Pirmā varas desmitgade premjera Ištvāna Betlēna vadībā tika pavadīta atjaunojot Ungāriju, kā arī veidojot alianses ar kaimiņvalstīm, kā galveno mērķi izvirzot zaudēto teritoriju atgūšanu. 1932. gadā (līdz nāvei 1936. gadā) pie varas bija labējais un antisemītiskais premjerministrs Ģula Gembešs, kurš valstī plānoja izveidot fašistu Itālijai un nacistu Vācijai līdzīgu vienpartijas dikatūru. Gembešs nostiprināja ekonomiskās saites ar Vāciju, kas kļuva par lielāko Ungārijas tirdzniecības partneri.

Ungārijas teritorijas paplašināšanās no 1938. līdz 1941. gadam.

Pēc Minhenes vienošanās 1938. gada 2. novembrī Ungārijai tika piešķirti apmēram 25% Slovākijas teritorijas ar 869 300 iedzīvotāju, no kuriem 86% bija ungāri. 1939. gada martā Vācija okupēja Čehiju, un Slovākija pasludināja neatkarību. Ungārija izmantoja jukas, lai ieņemtu visu Karpatu Rutēniju un pēc īsa Slovāku—ungāru kara marta beigās, vēl nedaudz Slovākijas teritorijas. 1940. gada augustā pēc Vācijas spiediena Rumānija Ungārijai atdeva ziemeļu Transilvāniju ar 2,57 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem 53% bija ungāri.

1939. gada 24. februārī Ungārija parakstīja aliansi ar Vāciju, Itāliju un Japānu, 11. aprīlī izstājās no Tautu savienības.

Nacistu spiediena rezultātā sākot ar 1938. gadu tika pieņemti vairāki antisemītiski Ebreju likumi, kas samazināja ebreju klātbūtni noteiktās profesijās līdz 5%, aizliedza ebreju un neebreju laulības.

1941. gada aprīlī Ungārija ļāva vācu armijai šķērsot valsti, lai uzbruktu Dienvidslāvijai, un vēlāk ungāri okupēja daļu Vojevodinas. Premjerministrs Teleki, nespējot pieņemt šo nodevību pret kaimiņvalsti, izdarīja pašnāvību.

1941. gada 27. jūnijā Ungārija pieteica karu PSRS un nosūtīja 200 000 kareivju lielu Otro armiju uz austrumu fronti. Staļingradas kaujas laikā Padomju armija pilnībā sagrāva ungāru karaspēku, bojā gāja arī ebreji un politiskie cietumnieki, kas uz fronti bija nosūtīti pildīt piespiedu darbus un veikt atmīnēšanu.

1944. gada 19. martā Vērmahts okupēja Ungāriju, lai nepieļautu tās izstāšanos no kara vai pāriešanu Sabiedroto pusē. Sākās masīva Ungārijā palikušo 437 000 ebreju nosūtīšana uz Aušvicas nāves nometni.

1944. gada augustā, kad Padomju armija tuvojās Ungārijai, Horti iecēla liberālāku premjerministru, apturēja ebreju deportācijas un uzsāka sarunas ar PSRS. 15. oktobrī Horti radio uzrunā pasludināja pamieru ar PSRS, taču vācieši reaģēja, saņemot ķīlniekos viņa dēlu, un piespieda Horti doties uz Bavāriju, kur viņš tika turēts mājas arestā līdz kara beigām. 1944. gada decembrī Padomju armija sāka Budapeštas aplenkumu, kas turpinājās līdz 1945. gada 13. februārim.

No 1945. gada 26. janvāra līdz 1946. gada 2. februārim valsts galvas funkcijas pildīja kolektīvā Augstākā Nacionālā Padome, sākotnēji piecu, vēlāk četru cilvēku sastāvā.

1945. gada novembra vēlēšanās 57% balsu ieguva Neatkarīgā sīkzemnieku partija. Komunisti saņēma 17%. Taču padomju karaspēka komandieris Kliments Vorošilovs neļāva sīkzemniekiem izveidot valdību un uzstāja, lai tiek veidota koalīcija, kurā komunistu partija saņemtu Iekšlietu ministriju, kas turpmākajos mēnešos tika izmantota, lai arestētu, spīdzinātu un iebiedētu komunistu pretiniekus. 1946. gada 1. februāri formāli tika izbeigta monarhijas pastāvēšana un pasludināta demokrātiska republika, kas 1949. gada 20. augustā kļuva par Ungārijas Tautas Republiku.