Tvaika dzinēja vēsture
From Wikipedia, the free encyclopedia
Pirmā reģistrētā rudimentārā tvaika mašīna bija eolipile, ko aprakstīja Herons no Aleksandrijas 1. gadsimta romiešu Ēģiptē. Vēlāk tika izmēģinātas vai ierosinātas vairākas ar tvaiku darbināmas ierīces, piemēram, Taqi al-Dina tvaika domkrats, tvaika turbīna 16. gadsimtā Osmaņu Ēģiptē un Tomasa Saverija tvaika sūknis 17. gadsimtā Anglijā. 1712. gadā Tomasa Ņūkomena atmosfēras dzinējs kļuva par pirmo komerciāli veiksmīgo dzinēju, kurā tika izmantots virzuļa un cilindra princips, kas bija tvaika dzinēja pamatveids, ko izmantoja līdz pat 20. gadsimta sākumam. Tvaika dzinēju izmantoja, lai sūknētu ūdeni no ogļu raktuvēm.
Šim rakstam nav ievada vai ievadā nav definīcijas. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, uzrakstot skaidru apskatītā subjekta definīciju. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Šajā rakstā ir pārāk maz vikisaišu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, saliekot tajā saites uz citiem rakstiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Šis raksts ir izolēts. Uz to nenorāda neviens cits raksts. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot uz to saites no saistītiem rakstiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Industriālās revolūcijas laikā tvaika dzinēji sāka aizstāt ūdens un vēja enerģiju, un galu galā 19. gadsimta beigās tie kļuva par dominējošo enerģijas avotu un saglabājās tādi līdz pat 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm, kad efektīvāka tvaika turbīna un iekšdedzes dzinējs strauji aizvietoja tvaika dzinējus. Tvaika turbīna ir kļuvusi par visizplatītāko metodi, ar kuru tiek darbināti elektroenerģijas ģeneratori. Tiek veikti pētījumi par to, kā praktiski atdzīvināt virzuļdzinēju kā pamatu jaunajam tvaika tehnoloģijas vilnim.