Sonāte
From Wikipedia, the free encyclopedia
Sonāte (no latīņu: sonare — 'skanēt') mūzikā burtiski apzīmē instrumentālu skaņdarbu, kurš uzrakstīts cikliskā formā.[1] Sonāte ir pretēja kantātei, kur tiek dziedāts. Šis termins, kas ir visai nenoteikts, dabiski ir attīstījies laika gaitā un apzīmē dažādas mūzikas veidus līdz klasicisma ērai. Sonātes kļuva nozīmīgas tieši klasiskajā periodā un 19. gadsimta sākumā ar to apzīmēja liela apjoma komponēto darbu principus. Ievērojamākie klasiskās sonātes komponisti ir Jozefs Haidns, Volfgangs Amadejs Mocarts, Domeniko Skarlati un Ludvigs van Bēthovens.
- Šis raksts ir par mūzikas veidu. Par citām jēdziena sonāte nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.